Parasti šādā situācijā es nespēju rast sev vietu – nākamajā dienā no paša rīta nopirku ziedus un devos uz sievasmātes dzīvesvietu. Taču šoreiz manai pacietībai bija pienācis gals, un es sapratu, ka negribu nekur braukt.
Tā pagāja vairākas dienas, viņa nerakstīja īsziņas un nezvanīja. Mājās jutos pavisam vientuļš un apmulsis, tāpēc arī es nolēmu sakravāt mantas un doties pie vecākiem uz laukiem. Vēl pēc dažām dienām sieva atgriezās mājās, bet manis, protams, tur nebija.
Un tad viņa sāka rakstīt un zvanīt:
“Vai, tavuprāt, tas ir normāli? Kur tu esi? Kāpēc neesi mājās?”
Un es viņai vienkārši atbildēju: “Es devos pie saviem vecākiem”.
Dzīvesbiedre vairāk neuzrakstīja ne vārda. Viņa nogaidīja pāris dienas, bet trešajā dienā ieradās pie maniem vecākiem ciematā. Es sajutos ļoti neērti, gluži tāpat kā tajās reizēs, kad braucu pakaļ sievai pie viņas vecākiem.
Parasti no mājokļa vispirms iznāca viņas māte, kura izskatījās tā it kā es būtu atnācis prasīt šņabja pudeli. Šajās reizēs es sarku un stostīdamies sacīju: “Vai varat pasaukt Katju?”.
Kad atgriezos mājās no vecākiem, sieva pat bija pirmā, kas pauda vēlmi samierināties. Ir iestājies rudens, un tagad viss ir mainījies. Protams, mēs joprojām šad tad strīdamies, bet sieva sākusi vairāk savaldīties, jo sapratusi, ka savu viedokli nevar aizstāvēt, vienkārši ņemot un aizbraucot pie mātes.