Daudzu gadu garumā Federālais Alkatrazas cietums skaitījās pats nepieejamākais cietums pasaulē. daudzi ieslodzītie mēģināja izlauzties brīvībā, bet nokļuva klinšu un ledaina ūdens ielenkumā. Tomēr 1960. gadā trīs ieslodzītie izdarīja drosmīgu mēģinājumu izbēgt no cietuma, kurš jau bija iesaukts par ”Klinti”. Un viņiem izdevās! Šī lieta gadu desmitiem palika neatklāta… Līdz nesenam laikam, kad…
Federālais cietums tika uzcelts 1860. gadā kā kara cietoksnis, bet vēlāk kļuva par pašu briesmīgāko cietumu ASV. Tas ir īsts cietoksnis, kas izvietots Sanfrancisko līcī uz klinšainas salas. No visām pusēm to apņem dzeltenās klintis un ledains ūdens.
Neieņemams.
29 gadus, no 1934. – 1963.gadam, Alkatraza bija Federālais cietums.
Ja no turienes ieslodzītie mēģināja bēgt – viņus vai nu arestēja vai nogalināja. Bet 1962.gada 11. jūnijā trīs ieslodzītie neizskaidrojamos apstākļos pazuda.
Frenks Moriss.
Frenks Lī Moriss, neparasti gudrs noziedznieks profesionālis, dzimis 1926. gada 1. septembrī, Vašingtonā, Kolumbijas apgabalā. Drīz vien kļuvis bārenis, lielāko dzīves daļu pavadīja audžuģimenēs. No 13. gadu vecuma sāka noziedzīgu dzīvi, vairākkārt tika arestēts un notiesāts par dažādiem noziegumiem, sākot no narkotiku izplatīšanas līdz bruņotai laupīšanai 1960. gadā. Moriss tika pieķerts ielaušanās laikā un nosūtīts uz Alkatrazu.
Brāļi Englini.
Morisa kameras biedri, Alfrēds un Džons Klarensi, dzimuši 30 bērnu ģimenē Donalsonvillā, Džordžijā 1930. gadā. Viņu vecāki bija Amerikā iebraukuši sezonas laukstrādnieki. 1950 gadu sākumā brāļi sāka laupīt bankas un citas iestādes. Galu galā tika arestēti un 1960. gadā nosūtīti uz Alkatrazu.
Alens Vests.
Ceturtais līdzzinātājs, Alens Kleitons Vests, bija notiesāts par zādzību 1955. gadā, bet pēc nesekmīga bēgšanas mēģinājuma Floridas cietumā 1957. gadā tika pārvests uz Alkatrazu. Alens bija vienīgais, kurš nepiedalījās bēgšanā, jo nespēja izņemt ventillatora režģi savā kamerā.
Plāns.
Frenks Moriss vairākus mēnešus domāja plānu, kā izbēgt caur ventilācijas šahtu. Kad viss bija gatavs, ieslodzītie aizlīda nakts tumsā un nokļuva līdz līcim, tālāk devās jau ar kuteri…
Maskēšanās.
Apsargi nakts pārbaudes veica caur restotu bloku.
Moriss ar līdzdalībniekiem izveidoja savu galvu manekenus no ziepēm, tualetes papīra, mannas putraimiem, bet matus ieguva no frizētavas grīdas. Zem segas salika savu apģērbu, lai radītu guļoša ķermeņa ilūziju.
Urbšanās.
Vairākus mēnešus līdz bēgšanas mēģinājumam ieslodzītie izmantoja ”mūzikas stundas”, lai paplašinātu ventilācijas kanālus kamerās. Šim darbam izmantoja visu, kas bija dabūjams: vīles, karotes no ēdnīcas, pat no putekļusūcēja motora izgatavotu urbi.
Ceļš.
Kad ieslodzītie pameta kameras, radās problēma. Alens Vests nevarēja izspraukties caur caurumu sienā. Pārējie nevēlējās gaidīt, jo tā bija viņu vienīgā iespēja, un pameta viņu. Kaut arī Alens atzina savu saistību ar bēgšanu, tomēr viņš nekad neatklāja bēgšanas plānu un šo noslēpumu paņēma līdzi kapā.
Augšup.
The service shafts behind the cells formed an escape route for 3 prisoners on June 11, 1962. They squeezed through enlarged air vents before making their escape through the service area onto the roof.
No apkalpojošā personāla koridora pa ventilācijas šahtu Moriss un kompānija tika uz jumta. Brīdī, kad viņi izkļuva no šahtas, atskanēja milzīgs troksnis, tomēr apsargi tam vērību nepiegrieza. Brīvība bija tuvu…Bet vēl bija jātiek pāri 12m augstam dzeloņdrāšu žogam pa visu jumta perimetru.
Plosts.
Ieslodzītajiem bija ne mazums dažādu nozagtu un piegādātu lietu, tajā skaitā arī 50 lietusmēteļi, kurus viņi pārvērta improvizētās glābšanas ierīcēs. Viņi izgatavoja koka airus un pēc 10 stundām viņu plosts jau bija ziemeļaustrumu piekrastē.
Meklējumi līcī.
Kad nākamajā rītā bēgšana tika atklāta, sākās plaša mēroga meklēšana. Tika pavēlēts no līča pārmeklēt visu Alkatrazas salu. Vēlāk tāpat pārmeklēja tuvējo Eņģeļu salu, bet nekādu rezultātu…
Nekādu atradumu.
Pirmo 24 stundu meklējumi bija nesekmīgi.
Varas pārstāvji neatrada neko: ne līķus, ne laivas, neko… Meklētāji uzskatīja ka bēgļi devušies Klusā okeāna ūdeņos.
Masveida reidi.
Sākās masveida reidi ar armijas un policijas piedalīšanos. Operācija turpinājās 10 dienas. 4 dienas pēc bēgšanas krasta apsardze atrada peldošu airi apmēram 200 m attālumā no Eņģeļu salas. Tajā pašā dienā un apmēram tajā pašā vietā policija atrada plastikā ietītu maku, kurā bija vārdi, adreses un kontaktpersonu fotogrāfijas…
Jauni pierādījumi.
21. jūnijā, pēc saplēsto mēteļu atrašanas krasta apsardze aktivizēja meklējumus. Nākamajā dienā cietuma kuteris 50 m no Alkatrazas salas atrada glābšanas vesti, kas bija gatavota no tā paša materiāla. Bet jauni pierādījumi uzradās pēc vairākiem mēnešiem.
Kaut ko redzēja.
Norvēģu kuģis, kas brauca pa līci, bija redzējis peldošu cilvēku 20 jūdzes no Zelta vārtu tilta. Kaut arī tas tika redzēts bēgšanas dienā, neviens nebija iedomājies par to. Peldētāja apraksts saskanēja ar Frenka Morisa aprakstu.
Aizgājām makšķerēt!
nākamajā dienā pēc bēgšanas kāds cilvēks, kurš uzdevās par Džonu Englinu, piezvanīja uz Sanfrancisko juridisko firmu un pateica:” Es esmu Džons Englins. Jūs ziniet, kas es esmu? Nē? Lasiet avīzes.” Un nolika klausuli. Drīz viens no cietuma ieslodzītajiem saņēma atklātni ar tekstu: ”Aizgājām makšķerēt”. Tas nozīmēja, ka bēgšana izdevusies.
Līdzdalībnieks.
Uzskatīja, ka bēgļiem bija līdzdalībnieks brīvībā. Elsvorts ”Bampo” Džonsons, Ņujorkas noziedznieku karalis, organizēja laivu, lai savāktu bēgļus no Eņģeļu salas.
Jauni atklājumi.
1993. gadā bijušais Alkatrazas ieslodzītais Tomass Kents televīzijas pārraidē stāstīja, ka palīdzējis plānot bēgšanu. Pēc viņa vārdiem, Klarensam Englijam bija meitene, kas apsolījusi viņus aizvest uz Meksiku. Runā, ka tagad 80 gadīgie brāļi dzīvo Brazīlijā.
Vēsturiskā vieta.
Lai gan cietums tika slēgts, šī vieta joprojām skaitās viena no noslēpumainākajām Sanfrancisko. Tūristi, pētnieki, vēsturnieki pastāvīgi apmeklē salu un uzzina daudz interesantu faktu!