– Dāmas atnāca pēcpusdienā, trīs stundas nosēdēja pie manis, tik tikko izmetu viņas ārā. Es domāju, ka tagad atpūtīšos, bet viņas atkal atgriezās.
Pirmais, ko ieraudzīju, ieejot dzīvoklī, bija trīs sieviešu čību pāri. Es sāku apšaubīt savus pieņēmumus par demenci. Kļuva baisi. Tomēr dzīvoklī nebija skaņas. Pilnīgs klusums. Es iegāju visās istabās. Ieskatījos arī vannasistabā, tualetē un pieliekamajā. Nevienu neredzēju.
Piegāju pie večiņas. Viņa skatījās uz mani ar izbiedētām acīm, kurās bija lasāmas bērnišķīgas bailes.
– Nora, izglāb mani. Kā lai es viņas padzenu? viņa klusi vaicāja.
Tāda situācija manā dzīvē vēl nav bijusi. Demence ir biedējoša. Pirms pāris gadiem manā kāpņu telpā dzīvoja gados veca sieviete, kura arī cieta no šīs slimības. Viņa vairākas stundas pēc kārtas varēja stāvēt pie durvīm un zvanīt policijai.
Viņa klaigāja tieši zem logiem un traucēja mājas iemītniekiem gulēt. Taču nav ko vecenītei pārmest, jo viņa nav taču vainīga, ka vecumdienās viņu piemeklējusi tāda slimība.
Izstaigāju visas istabas un izlikos, ka izdzenu no mājokļa neesošas meitenes.
– Ātri ejiet prom no šejienes, es kliedzu.
Tad izvadāju omīti pa visām istabām un parādīju, ka viņas mājoklī nav svešinieku. Pēc tam vecā sieviete nomierinājās, bet es devos uz savām mājām. Tajā naktī es negulēju līdz rītausmai.
Domas par veco sievieti man neizgāja no galvas. Uzskatu, ka bērniem bija jābūt viņas tuvumā, bet man nav viņu kontaktu. Turklāt nav zināms, vai viņi pienācīgi parūpēsies par veco sievieti.
Vecmāmuļa nesen atkal atnāca pie manis. Šoreiz viņa lūdza, lai es no dzīvokļa izdzenot meiteni un jaunu vīrieti bez rokām. Paskaidroju, ka viņas dzīvoklī caur sienām neviens nevar iekļūt.
Parādīju durvju aizbīdni. Tomēr baidos, ka šīs darbības nedos ilgtermiņa rezultātu – drīz veco sievieti atkal pārņems demences lēkme.
Es pat nezinu, ko darīt šajā situācijā. Man žēl kaimiņienes.
Varbūt tev ir kāds labs padoms, kā palīdzēt večiņai? Priecāsimies, ja dalīsies komentāros!