Mani sauc Oksana, man ir 33 gadi. Protams, dīvaini sevi vērtēt pašam, bet tomēr uzskatu sevi par labu cilvēku. Cenšos izturēties pret citiem ar uzticību, nekad nevienu nenodošu sava labuma dēļ un esmu gatava palīdzēt saviem mīļajiem. Un – lai gan dzīve man daudzkārt ir sniegusi skarbas mācības, parādot, ka cilvēki parasti nenovērtē labas attiecības, es tomēr cenšos pieturēties pie saviem principiem.
Bērnu man vēl nav, lai gan piecus gadus dzīvoju kopā ar vīrieti nereģistrētā laulībā. Bet šīs attiecības izjuka. Tagad es jūtos labi viena pati, esmu diezgan apmierināta ar savu dzīvi. Gribu atzīmēt, ka daudzi tuvinieki, zinot par manu labo finansiālo stāvokli, cenšas aizņemties no manis naudu, bet paši nekaunīgākie lūdz palīdzību, to neatdodot.
Man ir māsa Vika, gadu jaunāka par mani. Neskatoties uz tik mazu vecuma starpību, mēs esam pilnīgi dažādas. Atšķirībā no manas piezemētās dabas mana māsa ir ļoti piemīlīga un romantiska jauna dāma. Viņa visu laiku ir attiecībās un izvēlas galvenokārt vīriešus no provinces. Tieši tāpēc manai māsai ir tikai dzīvoklis Maskavas apgabalā, kas nav remontēts kopš PSRS laikiem. Tagad viņai ir vīrs, viņi dzīvo kopā jau piecus gadus. Nesen viņi nolēma legalizēt attiecības, bet pirms tam veikt remontu dzīvoklī. Un kur, jūsuprāt, viņi nolēma dzīvot šajā laikā? Protams, pie manis! Es taču nevarēju atteikt savai māsai. Turklāt man bija brīva istaba.
Vēlos minēt, ka Vika nestrādā algotu darbu, bet viņas vīrs ir datorprogrammētājs. Pirms laulības reģistrēšanas viņi mani svinīgi informēja, ka ēd maz un tikai divas reizes dienā. Taču drīz man kļuva skaidrs, ka viņi ēd maz, jo Vikai ir slinkums gatavot. Bet visi manis gatavotie ēdieni pazuda neticamā ātrumā. Situācija, kas izveidojās vēlāk, man nepavisam nepatika: māsa un viņas vīrs pastāvīgi dzīvojās pa māju, pat uz veikalu negāja. Viņi negatavoja, apēdot visu, ko pagatavoju es: gaļu, zupas, piedevas.
Kad es izteicu piezīmi savai māsai, viņa sašutusi attrauca:
– Vienmēr esmu uzskatījusi, ka ģimenē jābūt kopējam galdam.
Tas mani ļoti saniknoja, un es sāku skaidrot, ka strādāju no rīta līdz vakaram, vēl paspēju sagatavot maltītes, bet viņi sēž mājās un pat nevar aiziet uz veikalu iegādāties pārtiku. Tas nedaudz samulsināja manu māsu, un viņa ar vīru sāka apmeklēt veikalu. Rezultātā ledusskapī parādījās tikai daži jogurti, dārzeņu un augļi. Bet ar gatavošanu neviens tā arī nesāka nodarboties.
Tad mana pacietība beidzās, un es liku Vikai un viņas vīram savākt mantas. Protams, tas viņus sadusmoja, māsa sāka zvanīt visiem radiniekiem un stāstīt, cik esmu slikta. Nu labi. Gribētos gan paskatīties, kādu ģīmi rādītu šie radinieki, ja viņiem mēnesi uz “kakla sēdētu” divi pieauguši cilvēki.
Kā domā tu – vai es rīkojos nežēlīgi? Ko tu darītu šādā situācijā?