Atceros gadījumu, kad teicu, ka tērēt naudu labai pārtikai ir normāli, jo mums taču nevajag ēst tikai miežus. Tev vajadzēja redzēt, kā viņš uz mani paskatījās – tā it kā es viņam patiešām būtu parādā.
Un tā katru dienu. Man bija apnicis atdot visu savu algu Borisam, apnicis taupīt uz visu. Kāpēc mēs vispār pelnām naudu? Acīmredzot, lai tērētu savam priekam. Pēdējais, kas mani “izbesīja”, bija Jaunais gads.
Esmu pieradusi, ka mana mamma vienmēr klāj bagātīgus galdus viesiem. Nolēmu pagatavot sarkano zivi pēc mammas receptes. Boriss atnāca un sāka man aizrādīt, ka es tērēju naudu neatbilstoši. Tad ieskatījos pirkumu čekos. Viņš ar mani nerunāja divas nedēļas.
Lai gan viņš klusēja, bet turpināja pētīt pirkumu pakas. Es visu iegādājos par saviem līdzekļiem, bet viņš turpināja mani uzraudzīt.
Es pieņēmu lēmumu šķirties – Boriss neiebilda. Pusgada laikā mums nebija piedzimuši kopīgi bērni, tāpēc mēs mierīgi varējām izšķīrties.
Dīvaini, ka viņš man vēl nav prasījis naudu par izmitināšanu. Es atgriezos savās dzimtajās mājās, pusmēnesi nodzīvoju pie vecākiem.
Laikam, ko pavadīju kopā ar Borisu, bija savas priekšrocības: es ietaupīju naudu. Tagad biju tik cēla un bagāta, ka varēju varēju noīrēt viņam dzīvokli.