Neskatoties uz šiem strīdiem, mēs apsvērām iespēju iegādāties māju. Banka viņam atteica kredītu un izrādījās, ka miteklis man jāpērk tikai par savu naudu. Es piedāvāju ieguldīt visu summu un pagaidām reģistrēt māju uz sevi, un, kad viņš ieguldīs savu daļu – ceturtdaļu no izmaksām – mēs pārrakstīsim nekustamo īpašumu uz viņa vārda.
Viņam šī ideja ļoti nepatika. Viņš teica, ka šādā gadījumā mājā neieguldīs savu dvēseli, tas viņu neapmierina. Un tajā pašā vakarā viņš piedāvāja šķirties un dzīvot atsevišķi. Tagad viņš īrē dzīvokli. Aizveda uz turieni gandrīz visas savas mantas, nopirka gultu un ierīkoja sev studiju darbam. Mēs turpinām sazināties, bet vai tas ir tā vērts?
Psihologa komentārs
Marina, es izlasīju jūsu vēstuli un saprotu, ka tā iemieso ilgmūžīgo pēcpadomju sieviešu pieredzi, kuras gan zirga lēcienu apturēs, gan metīsies degošā ēkā, gan audzinās bērnus, bet savu vīru padarīs par varoni. Bet kur tad ir dzīve? Tava dzive. Prieks, vajadzības, vēlmes…
Ja paskatīsies uz savu dzīves gājumu no malas, tu ieraudzīsi notikumu attīstību sekojošā secībā. Sākumā tu dzīvoji labi, un dzīvesbiedru viss apmierināja. Bet kā juties tu pati? Vai tajā posmā tev patika, ka viņš dzīvoja uz tava rēķina? Tagad rakstu bez ironijas, bet ar lielu līdzjūtību, saprotot, ka jau sākotnējā posmā tu centies šīs attiecības “izvilkt” un sāki tajās ieguldīt resursus, kas bija pāri taviem līdzekļiem.
Pēc tam parādījās ilūzijas, ka dzīvesdraugam viss izdosies un nākotnē tu gūsi atdevi. Taču ilūzijas ir pievilcīgas, jo visu var attaisnot, nevis paskatīties acīs patiesībai un galvenais – nepieņemt sev kaitējošu lēmumu. Galu galā tev jāatzīst, ka ieguldījumi attiecībās jau sākumā bija bezcerīgi un kļūdaini.
Jo ilgāk tu paliksi tik toksiskās attiecībās, jo vairāk izsmelta un nepārliecināta par sevi jutīsies. Atrodoties šādā savienībā, ir ļoti grūti apstāties, jo ir cerība, ka vēl nedaudz – un viss mainīsies. Un tad ir attaisnojumi un skaidrojumi. Varbūt ar mani kaut kas nav kārtībā, bet varbūt mans partneris ir nesaprasts, vai arī viņam vajag laiku, lai dotu savu pienesumu kopdzīvē.
Bet laiks iet, un vīrietis pārvēršas par tavu bērnu, kurš tev teju burtiski jāsaģērbj, jāapmazgā, jāsaprot, jāiekārto darbā, bet atdeves joprojām nav. Un tad tu izlem, ka ir jādara kaut kas savādāk: jāiegādājas dators, jāgatavo labāk, bet diemžēl tas nedarbojas. Un tā ir globāla kļūda. No sliņķa nevar izveidot izcilu darbinieku, bet no narcistiska partnera – gādīgu un mīlošu vīrieti.
Toksiskā partnera uzvedība ir vērsta uz to, lai pilnībā salauztu tavu gribu. Neļauj ar sevi manipulēt. No tāda partnera ir jāaiziet, jābēg. Būs grūti, bet ar ģimenes, draugu un profesionāļu palīdzību tu tiksi galā un atgūsi pārliecību un brīvību.
Bet pēc tam tu vari izveidot konstruktīvas attiecības ar citu cilvēku, kurš ir gatavs ieguldīt līdzekļus kopīgā lietā, ko sauc par mīlestību.
Vai tev ir pazīstama šāda situācija? Ja tā, tad priecāsimies, ja dalīsies ar savu pieredzi komentāros!