Vai kādreiz jums ir bijis tā, ka klausoties labu dziesmu, uz rokas saceļas visas spalviņas? Man tā notiek, kad klausos grupas Pink Floyd kompozīciju High Hopes.
Izrādās, ka šīs sajūtas – zosāda vai kamols kaklā, klausoties mūziku, ir reti sastopamas un unikālas. Pagājušajā gadā zinātnieks Metjū Sakss Hārvardā pētīja šādus cilvēkus, lai saprastu, kāpēc tā notiek. Eksperimentā piedalījās 20 studenti, no kuriem 10 atzinās, ka izjūt šīs sajūtas, klausoties mūziku, un otri 10, kuru tās neizjuta.
Skanējot brīvprātīgo smadzenes Sakss atklāja, ka to cilvēku, kuri emocionāli un fiziski pieķeras mūzikai, smadzeņu struktūra atšķiras no to cilvēku smadzeņu struktūras, kuri to neizjūt. Pētījums parādīja, ka šādiem cilvēkiem ir blīvāks šķiedru daudzums, kas savieno dzirdes garozu un apgabalus, kuri kontrolē emocijas, un tas nozīmē, ka viņi var labāk saprasties.
Saksa slēdzieni bija publicēti izdevumā Oxford Academic un viņa vārdus citē Neuroscience:
“Ideja ir tāda, ka lielāks šķiedru skaits un palielināta savienojumu efektivitāte starp abām jomām nozīmē, ka jums ir efektīvāka mijiedarbība starp tām.” “Tātad, ja jums no dziesmas vai mūzikas skudriņas skrien pār ķermeni, jums, visticamāk, būs spēcīgākas un intensīvākas emocijas.” “Turklāt šīs sajūtas var saistīt arī ar atmiņām, kas saistītas ar konkrētu dziesmu, kuru laboratorijā nevar kontrolēt.”
Lai gan tas bija neliels eksperiments, tagad Sakss turpina tālākus pētījumus smadzeņu un mūzikas mijiedarbību. Viņš cer atrast šādas reakcijas cēloni, lai turpmāk varētu pētījumu rezultātus izmantot psiholoģisko traucējumu ārstēšanā.