Agrāk viss bija citādi. Četrdesmit un pat piecdesmit gadu vecumā manas mājas durvis bija plaši atvērtas ikvienam — radiniekiem, draugiem un paziņām, kas iebraukuši pilsētā “caurbraucot” vai palikuši uz visu nedēļas nogali.
Tējkanna vārījās bez apstājas, sarunas stiepās līdz rīta gaismai, un tīras gultas veļas komplekts vienmēr bija kaujas gatavībā.
Taču ar laiku prioritātes mainījās, un es sapratu, ka viesmīlībai ir savas robežas.
Šeit ir septiņi iemesli, kāpēc pēc 55 gadu sliekšņa esmu pārstājis savu mājokli pārvērst par bezmaksas viesnīcu.
1. Beidzu tēlot “mūžīgi priecīgo” saimnieku
Jaunībā ir viegli uzlikt viesmīlības masku: smaidīt un uzturēt sarunu pat tad, ja vienīgā vēlme ir apgulties un aizvērt acis.
Tagad viss ir citādi. Ja esmu noguris, tas ir redzams; ja vēlos klusumu, tas ir jūtams. Īsta viesmīlība ir tad, kad tikšanās sagādā prieku abām pusēm.
Ja priecīgs ir tikai viesis, bet saimniekam tas ir smags pārbaudījums, tad šādai kopā būšanai nav jēgas.
2. Jauna viesmīlības forma: “Tiksimies pie manis, gulēsim pie jums”
Esmu sapratis, ka sirsnība nav mērāma izmitināto cilvēku skaitā. Tagad mans moto ir: “Nāciet ciemos kaut katru dienu, bet nakšņot labāk savās mājās.
” Arī mana kaimiņa domas sakrīt ar šo nostāju: “Lai nāk uz pīrāgiem un sarunām, bet savā gultā katram ir mierīgāks miegs.”
3. Enerģijas resursi vairs nav bezgalīgi
Pēc sešdesmit gadu vecuma sāk skaidri just, ka enerģijas krājumi ir jāsaudzē. Ja agrāk bezmiega nakts ar viesiem neietekmēja nākamo dienu, tad tagad nogurums parādās pat pēc mierīgākajām vizītēm.
Kā teica kāds gudrs paziņa: “Dzīve ir kā lukturis vējā. Ja ļausi katram pie tā sildīties, kādu dienu paliksi tumsā.” Es izvēlos sargāt savu gaismu.
4. Māksla pateikt “nē” ar smaidu
Kādreiz man šķita, ka atteikums ir nepieklājības virsotne. Tagad esmu iemācījies teikt “nē” mierīgi un bez sirdsapziņas pārmetumiem.
Kad radiniece lūdza izmitināt bērnus uz pāris naktīm, es atbildēju: “Mīļā, es vairs neņemu viesus uz nakti. Nāciet dienā, pabarosim un samīļosim, bet gulēt dodieties uz savām mājām.” Atklātība šādās situācijās sniedz neaprakstāmu vieglumu.
5. Mans nams ir mana personīgā telpa, nevis koplietošanas dārzs
Jaunībā māja bija tikšanās vieta. Tagad tā ir mana svētnīca — vieta, kurā es atpūšos un atgūstu spēkus.
Mājoklis ir kā personīgais dārzs: ja tajā nekontrolēti nāks visi, kas vēlas, drīz vien nekas no skaistuma nepaliks pāri. Viesiem un tikšanās reizēm ir jābūt svētkiem, nevis rutīnai, kas traucē personīgo mieru.
6. Rīta rituālu neaizskaramība
Rīti man ir īpašs laiks. Halāts, svaigi malta kafija, klusa avīžu lasīšana pie loga vai sarunas ar kaķi. Tie ir mazie rituāli, no kuriem sastāv māju sajūta.
Ja mājās nakšņo sveši cilvēki, šis miers pazūd. Es neesmu gatavs upurēt savas ērtības pat vienas dienas dēļ.
7. Vairs nav nepieciešamības pierādīt “labā saimnieka” statusu
Ar gadiem pazūd vēlme kādam kaut ko pierādīt. Agrāk gribējās, lai visi saka: “Cik dvēselisks cilvēks, visus uzņem un izgulda.” Tagad es zinu — tie, kas mani patiesi vērtē, atnāks uz tēju un bez apvainošanās aizies.
Tie, kuriem svarīgas tikai bezmaksas naktsmājas, manā dzīvē nav nepieciešami. Godīgums pret sevi nozīmē, ka mājās nakšņo tikai tie, ar kuriem patiesi ir prieks kopā pamosties.
Ekspertu komentārs: Kāpēc personīgās robežas ir svarīgas?
Psiholoģe un ģimenes attiecību konsultante Ilze Vītola skaidro: “Pēc 50 un 60 gadu vecuma cilvēka psihei ir nepieciešama lielāka paredzamība un miers.
Personīgo robežu nospraušana nav egoisms, bet gan pašsaglabāšanās instinkts. Atteikšanās no viesu izmitināšanas bieži vien pat uzlabo attiecības, jo saimnieks vairs neizjūt klusu aizvainojumu par savas telpas aizskārumu.”
Sociologi papildina, ka mūsdienu sabiedrībā vērojama tendence nodalīt “viesmīlību” no “dzīvesvietas koplietošanas”. Arvien vairāk cilvēku izvēlas satikties neitrālās vietās vai ciemosies bez nakšņošanas, kas mazina stresu abām pusēm.
Freetime.lv redakcija – tavi ikdienas ceļveži noderīgos padomos, pārbaudītās receptēs un aktuālajās ziņās. Mēs atlasām vērtīgāko, lai atvieglotu tavu ikdienu. Seko mums arī Facebook!