Pēdējā laikā mana dzīve ir krasi mainījusies. 62 gadu vecumā es patiešām iemīlējos. Lieta tāda, ka esmu precējies. Manai sievai ir 59 gadi, mums ir pilngadīgs dēls, kuram jau ir sava ģimene. Viņš dzīvo citā pilsētā, tāpēc mēs bieži netiekamies viens otru un sazvanāmies paretam.
Pēc dēla laulībām un aiziešanas no mūsu dzīves uzreiz sajutu, ka mēs ar sievu esam kļuvuši par svešiniekiem. Iespējams, visus šos gadus rūpes par bērnu bija tās, kas mūs uzturēja kā ģimeni. Es sapņoju pavadīt vecumdienas ārpilsētā, tāpēc piedāvāju sievai pārdot pilsētas dzīvokli un iegādāties māju laukos. Bet sievai šāds risinājums nepatika, viņa bija pilsētniece no matu galiņiem līdz papēžiem.
Bet pēc gada es tomēr pārliecināju sievu par lauku mājas nepieciešamību. Mums paveicās – laukos nopirkām nelielu mājiņu. Visu vasaru pavadījām svaigā gaisā. Mani priecēja lauku dzīve, ko nevar teikt par manu sievu. Viņa negribēja strādāt dārzā. Viņa labprātāk visu dienu gulēja dīvānā un skatījās televizoru.
Savukārt es visu vasaru pavadīju, darbojoties dārzā, bet mana sieva – guļot dīvānā. Un pat tad, kad lūdzu viņas palīdzību, viņa vienmēr sūdzējās par sliktu pašsajūtu. Viņai pēkšņi kļuva slikti, kad vajadzēja man palīdzēt mājsaimniecībā.
Ar rudens iestāšanos diemžēl atgriezāmies pilsētas dzīvoklī. Sieva negribēja palikt ciematā. Bet pēc divām dienām sapratu, ka nomiršu no garlaicības, un atgriezos vasarnīcā. Laulātā draudzene nolēma palikt pilsētā. Tagad mēs redzam viens otru ļoti reti, tikai tad, kad man vajag doties uz pilsētu.
Ir vēl viens iemesls, kāpēc mani vilina ciemats. Es iemīlējos sievietē, kuras māja atrodas blakus mūsējai. Viņa ir ļoti patīkams un draudzīgs cilvēks, dzīvo viena. Sākumā kaimiņiene no manis izvairījās, bet tad satuvinājāmies. Protams, mēs nevienam nestāstām par savām attiecībām, lai izvairītos no tenkām. Es klāstu sievai, ka veicu mājsaimniecības darbus, kas ir tikai puse patiesības. Lielāko daļu sava laika es pavadu ar savu jauno sirdsāķīti.
Tik un tā mēs ar sievu esam atsvešinājušies, bet ar kaimiņieni jūtos omulīgi un ērti. Es gribu šķirties, bet, protams, baidos no dēla un citu cilvēku nosodījuma.
Esmu tomēr pārliecināts, ka mana sieva nepretosies šādai notikumu attīstībai. Neviens viņai netraucēs dzīvot pilsētā un caurām dienā skatīties televizoru, bet es labprāt dzīvotu lauku mājā ar savu jauno sievu.
Vai varat pateikt, kā rīkoties šajā situācijā, lai nevienu neaizvainotu? Nepieciešams padoms no malas. Ir bailes no kaut kā jauna. Bet es taču neesmu pārāk vecs, lai būtu laimīgs, vai ne? Ļoti gaidīšu jūsu padomus komentāros!