Daudziem iespējama atlaišana no darba ir viena no lielākajām bailēm. Kad tas notiek, mēs sev uzdodam jautājumu: vai es esmu slikts darbinieks? No kādiem līdzekļiem tagad dzīvot un kā samaksāt hipotekāro kredītu? Vēl grūtāk ir tad, kad no darba tiek atlaists dzīvesbiedrs, kurš iepriekš bijis vienīgais apgādnieks ģimenē. Taču, ja paskatās uz situāciju no pareizā leņķa, var ieraudzīt daudz plusu. Mūsu lasītāja Olga dalījās ar savu stāstu.
Ir pagājuši 15 gadi, kopš Volodja tika atlaists no darba. Tas bija pēkšņi, mēs nebijām tam gatavi. Turklāt neilgi pirms šī notikuma mēs paņēmām hipotēkāro aizdevumu, lai iegādātos nelielu mūsu sapņu māju laukos. Mums tolaik bija 45 gadi.
Brīdī, kad Volodja man pastāstīja šausmīgo ziņu par atlaišanu, es biju apmācībās. Toreiz es nolēmu pilnībā mainīt karjeras vektoru un iestājos augstskolā, lai iegūtu otru augstāko izglītību. Tāpēc mans vīrs palika vienīgais apgādnieks ģimenē.
“Sēdies un apsoli – lai ko es tev tagad teiktu, tu neatteiksies iegūt izglītību,” viņš man teica. Es apsolīju, lai gan vēlāk zināmu laiku to rūgti nožēloju.
Es uzaugu ciematā: maniem vecākiem bija sava saimniecība. Kopš bērnības strādāju astoņas stundas dienā. Un man radās skaidra pārliecība: godprātīga attieksme pret darbu ir līdzvērtīga uzticības solījumam kāzās. Mani radi un pat paziņas nekad nav atlaisti no darba. Tāpēc mana pirmā reakcija uz vīra vārdiem bija kauns.
Jā, arī tagad man ir neērti atzīties, ka man bija kauns. Par Volodju. Par sevi. Atcerējos, ka vienīgie man zināmie cilvēki, kuri kādreiz tika atlaisti no darba, bija notiesāti par dažādiem noziegumiem. Es domāju, ka mēs tagad būsim izstumtie.
Pārsteidzoši, bet mēs sajutāmies drošībā. Pēkšņi mūsos sāk atklāties radošums.
Pēc mācību beigām devos mājās, kur mani jau gaidīja Volodja. Domās visu ceļu iedziļinājos skaitļos: cik man vajadzēs tērēt nākamajā mēnesī? Kur es varēšu dabūt naudu gaidāmajam hipotēkas maksājumam? Vīrs mani sagaidīja ar katlu pašgatavotas zupas. Mēs to ēdām un raudājām. Viņš pacietīgi sēdēja, kamēr es neprātīgi lūkojos nezināmajā nākotnē.
Nākamajā rītā, saulei austot, mūs pamodināja spēcīgs pērkona negaiss. Skatījāmies pa logu un no skaistuma aizrāvās elpa. Dzīvojam privātmājā, un no guļamistabas logiem paveras skats uz mežu. Radio ziņoja par negadījumiem, jo autovadītāji nevarēja tikt galā ar laikapstākļiem. Bet mums nekur nebija jādodas, jo nevienam no mums nebija darba.
“Es varu pierast pie šādiem apstākļiem,” es teicu. Uzaugu, uzskatot bezdarbu par lielāko neveiksmi dzīvē. Bet tagad viss likās kaut kā pareizi. Pārsteidzoši, bet mēs jutāmies droši.
Tajā brīdī mūsos abos pamodās radošie spēki. Mēs sākām smelties iedvesmu no apkārtējās pasaules.
Vēlāk man ļoti sagribējās, lai arī citi cilvēki atlaišanu no darba uztvertu kā atbrīvošanos, nevis kā neatgriezenisku zaudējumu.
Pirmo bezdarba dienu pavadījām, izpētot mežu pie mājas. Pirmo reizi nepievērsām uzmanību laikam: mums nebija kur steigties. Turpmākajās dienās pie mums ciemojās radi un draugi. Gatavojām un baudījām gardus ēdienus. Draugi piedāvāja mums īstermiņa darbus, atbalstīja, palīdzēja ar padomiem.
Tad es sapratu – darba neesamība nepadara tevi par izstumto. Šī man bija svarīga mācība.
Volodja turpināja meklēt vakances, taču neko vērtīgu neatrada. Galu galā mēs pieņēmām lēmumu, kas totāli mainīja dzīvi – dzīvot uzturot mājsaimniecību.
Mēs nolēmām neiestāties pastāvīgā darbā.Tā vietā par naudu palīdzējām kaimiņiem ar bērniem, tīrījām un gatavojām, skaldījām malku, kā arī pārdevām to, kas izauga mūsu dobēs. Mēs izjutām, kā mūsu dzīve iedzirkstījās jaunās krāsās, kad nebija nepieciešams pavadīt 10 stundas dienā piesmakušā birojā. Mēs noteikti vēlējāmies, lai darbs (ja to vēl tā var nosaukt) mūs atbalsta, nevis nogurdina.
Rezultātā mēs varējām atvērt savu tiešsaistes tirdziņu, kurā joprojām piedāvājam iegādāties pašaudzētus dārzeņus, piena produktus, medu un eko kosmētiku. Tagad es ļoti vēlos, lai citi cilvēki atlaišanu uztvertu kā atbrīvošanos, nevis kā neatgriezenisku zaudējumu.
Jo es zinu, ka arī bez stabila darba varu saglabāt laimes sajūtu: pavadīt vairāk laika ar ģimeni un draugiem, veidot plānus harmonijā ar dabu, nebraukt ar auto negaisa vai apledojuma laikā, un man un ģimenei pietiks ēdiena, lai sātīgi paēstu un pietiekami daudz malkas, lai mākolī saglabātu siltumu.