Divdesmit gadu vecumā es dzemdēju bērnu no vīrieša, kurš bija precējies un divdesmit gadus vecāks par mani. Viņš solīja, ka, tiklīdz piedzims mazulis, viņš esošo ģimeni pametīs. Dēls viņam jau pilngadīgs, gan jau sapratīs tēvu. Bet sievai nāksies samierināties ar to, ka viņa paliks viena.
Bet brīnums nenotika. Tiklīdz es dzemdēju, mana bērna tēvs vienkārši pazuda. Tā es kļuvu par vientuļo māti. Tiesa, es nebiju viena. Man palīdzēja vecāki, vecākais brālis, draugi.
Pagāja desmit gadi. Šajā laikā līdztekus dēla audzināšanai es varēju veidot karjeru. Un nu jau divus gadus esmu būvfirmas direktora vietniece. Un es arī apprecējos ar brīnišķīgu vīrieti, kurš pieņēma manu dēlu kā savējo.
Taču pavisam nesen, tikai pirms pāris mēnešiem, manā dzīvē parādījās bērna bioloģiskais tēvs. Un, ja pirms desmit gadiem viņš bija vesels vīrietis pašā dzīves plaukumā, tad tagad bija kļuvis par sanīkušu plikpauri. Es viņu pat uzreiz neatpazinu.
Viņš teica, ka toreiz esot kļūdījies un rīkojies slikti. Viņš lūdza, lai es viņam piedodu un dodu viņam iespēju sākt visu no jauna. Es vienkārši pasūtīju viņu bekās. Savam vīram neko neteicu, jo viņš ir impulsīvs cilvēks. Viņš varētu aizsvilties emocijās.
Es domāju, ka tas ir viss un ka nekad vairs neredzēšu savu bijušo. Bet nē, viņš sāka sekot dēlam pie skolas. Reiz vīrietis pat mēģināja ar viņu aprunāties, bet dēls aizbēga un mums pastāstīja notikušo. Vīrs uz mani sadusmojās, jo es viņam par to uzreiz nepastāstīju.
Nākamajā dienā vīrs pats devās sagaidīt dēlu no skolas. Ieraudzījis tur manu bijušo, viņš satvēra viņu aiz skausta un teica, lai viņš mums vairs tuvu nerādās. Un, ja redzēs, ka viņš atkal ir atnācis, tad piekaus tā, ka neviens traumatologs nespēs viņu glābt.
Kopš tā laika par mana bērna tēvu nekas nav dzirdēts. Taču nezin kāpēc es sevi pieķeru, ka domāju par viņu.