Mēs ar vīru apprecējāmies pirms četriem gadiem. Tagad man ir divdesmit pieci, bet vīram – trīsdesmit gadu. Laulības sākumā bērnus neplānojām, bet ik pa laikam sāku pieķert sevi pie domas, ka nu jau tas brīdis ir pienācis.
Tiesa, laulātais draugs nepiekrita manām vēlmēm. Viņš teica, ka vēl nav gatavs bērniem. Un tad notika kaut kas pavisam šokējošs – viņš mani pilnībā pameta. Dzīvesbiedrs aizgāja pie sievietes, ar kuru mani bija krāpis divus gadus. Pie dāmas, kura bija 15 gadus vecāka par viņu, kurai bija vīrs un divi pieauguši mana vecuma bērni.
Mēnesi pēc viņa aiziešanas iesniedzu šķiršanās pieteikumu, par ko vīram paziņoju īsziņā. Pēc divām nedēļām uzzināju, ka esmu stāvoklī, bet vīram neko neteicu. Drīz mūs izšķīra.
Bijušais laulenis atgriezās četrus mēnešus pēc aiziešanas. Es atvēru ārdurvis, un viņš tur stāvēja uz ceļiem ar milzīgu margrietiņu pušķi, maniem mīļākajiem ziediem. Un lūdza viņam piedot, dot iespēju sākt visu no jauna. Kopumā viņš teica visu, ko parasti saka šādos gadījumos.
Izrādījās – viņa iemīļotā kundzīte nolēmusi, ka mana bijušā vīra dēļ nav vērts pamest ģimeni. No sērijas – es te ar vīrieti mazliet paspēlējos, bet pēc tam izmetu kā nevajadzīgu rotaļlietu.
Ja godīgi, arī es viņas vietā būtu rīkojusies tāpat. Jo sapratu, kāds cilvēks viņš ir – totāls egoists, kurš domā tikai par sevi. Es viņam sacīju, ka nekas vairāk mūs nesaista un nekad nesaistīs. Ar šiem vārdiem es viņu izvadīju pa durvīm.
Jā, es domāju, kad aizvēru aiz bijušā vīra durvis, ka viņš vienmēr ir bijis egoists, tikai es to neievēroju. Viņš vienmēr dzīvoja tikai sev un domāja tikai par sevi. Viņš pat nepamanīja, ka esmu stāvoklī. Lai gan pat aklais to redzētu. Tāpēc esmu pārliecināta, ka rīkojos pareizi.
Kā tu rīkotos mūsu stāsta varones vietā – izliktu bijušo vīru aiz durvīm vai piedotu viņam sānsoli?