Mēs ar vīru dzīvojām labi, bet viss mainījās pēc manas tantes nāves. Sieviņai jau bija 86 gadi. Pēdējos piecus gadus mēs rūpējāmies par radinieci, jo viņai nebija cita apgādnieka kā mēs. Tante dzīvoja kaimiņu mājā, kas atradās pretī mūsējai. Pēc tam, kad viņa aizgāja mūžībā, es saņēmu viņas dzīvojamo platību mantojuma ceļā.
- gada sākumā mēs ar vīru svinējām jauno gadu. Visbeidzot es kļuvu par pilntiesīgu mantinieci pēc dažādām juridiskām procedūrām, kuras man bija jāiziet. Tagad dzīvoklis ir kļuvis par mūsu ģimenes īpašumu, un es nolēmu to izīrēt. Mēneša maksas cena šādam dzīvoklim ir aptuveni 30 tūkstoši Krievijas rubļu mēnesī. Protams, tajā nav ilgi veikts remonts, bet par tik zemu cenu īrniekus atrast var ātri vien.
Attiecībā uz dzīvokli vīra viedoklis nesakrita ar manējo. Kad viņš uzzināja, ka mājokļa cena ir 6,5 miljoni rubļu, viņš gribēja tikai vienu – izlikt to pārdošanā.
“Iedomājies, vienā dienā tu vari saņemt 6,5 miljonus rubļu. Nekavējoties vari iegādāties jaunu automašīnu – “Kia Sorento”. Atlikušo naudu ieskaitīsim bankas kontā un izņemsim procentus. Mēs brauksim ar automašīnu un mums būs papildu ienākumi no naudas, kas būs uz depozīta,” sajūsmināts klāstīja mans dzīvesbiedrs.
Sākumā es to uztvēru kā joku. Kā var nopietni teikt šādas lietas? Dzīvoklis mūsu laikā ir milzīga bagātība. Daži ļaudis nevar tam sakrāt visu savu dzīvi, pat atsakoties no dažādiem labumiem. Bet automašīnas ātri nolietojas, salūst un kļūst nelietojamas. Pēc dažiem gadiem šo automobili vairs nevarēs pārdot pat par pusi cenas. Depozīts bankā ir arī bīstams, jo nav zināms, kas notiks mūsu valstī.
Es domāju, ka mans vīrs parunās un aizmirsīs par šo jautājumu, bet viņš vienkārši sadusmojās attiecībā uz automašīnas iegādi. Pat pēc darba mans vīrs sāka iebraukt autosalonos, lai noskatītu džipu. Mājās viņš vienmēr meklēja spēkratus internetā, visas viņa domas bija vērstas tikai uz automašīnas iegādi.
Mūsu lietotā “Mazda| ir labākā izvēle mūsu finansiālajam stāvoklim. Manu vīru vienkārši bija pārņēmis “mantojuma reibums”. Mēs sākām strīdēties, dzīvoklis mūsu ģimenē kļuva par ķildu cēloni.
Es nosēdināju vīru pie sarunu galda un paskaidroju viņam, ka pēc dzīvokļa saņemšanas mēs neesam kļuvuši bagātāki, mūsu algas palika palikušas līdžinējā līmenī. Mēs nevaram atļauties dārgas automašīnas uzturēšanu un ar to saistītās izmaksas. Tāpēc nav pamata iegādāties šādu dzelzs rumaku, es skaidroju.
Mans vīrs uzauga nabadzīgā ģimenē. Tagad viņš gribēja pilnībā izbaudīt greznu dzīvi. Viņš nemitīgi sapņoja, ka ieradīsies darbā ar jaunu automašīnu, un kolēģi viņu apskaudīs, un kā nekavējoties mainīsies viņa statuss. Trīs mēnešus mēs šī iemesla dēļ strīdējāmies un ķīvējāmies.
LASI VĒL: Eskorta darbinieces šokējošā atklāsme: 5 iemesli, kāpēc vīri krāpj savas sievas
Es teicu – ja viņš nepārstās runāt par automašīnu, es šķiršos no viņa. Vīrs mani neklausīja, un es iesniedzu laulības šķiršanas pieteikumu. Tagad es izīrēju dzīvokli un saņemu īres naudu, bet nejūtos laimīga. Vai es rīkojos pareizi? Es domāju, ka jā. Galu galā ģimenē apgādnieks ir vīrietis.
Ko jūs domājat, dārgie lasītāji? Rakstiet savu viedokli komentāros!