Mans vīrs uzauga skaistas valsts – Kazahstānas – stepēs. Tā vietā, lai pārņemtu kazahu labākās īpašības, viņš pārmantoja vissliktāko – absolūtu pārliecību, ka sieviete vienmēr visu ir parādā vīrietim. Pilnīgi visu, bez izņēmuma! Niansi, ka es strādāju līdz vēlam vakaram, neviens neņēma vērā. Strādāju četros darbos, mani ienākumi bija 1,5 reizes lielāki par vīra algu. Tomēr šis fakts nesatrauca ne viņu pašu, ne viņa ģimeni.
Es nācu mājās no darba plkst. 22:00 nogurusi un bez spēka, un no dzīvesbiedra, kurš sēdēja un spēlēja datorspēles, dzirdēju pārmetumus, ka šodien nav izvārīts svaigs borščs un nav pagatavoti pelmeņi. Starp citu, mūsu ģimenē auga divi mazgadīgi bērni – vienam puikam tajā laikā bija pieci gadi, bet otram – deviņi. Un, atnākot mājās no darba, es vēl pārbaudīju viņu mājasdarbus, un tad līdz diviem naktī dažkārt darināju dēlam rokdarbus, ko atrādīt skolā.
Sašutusi par šādu vīra uzvedību, es teicu, ka viņš taču varēja pagatavot gatavās zupas paciņu, iepriekš nopērkot veikalā. Ja es “strādāju kā zirgs”, nav nekā šausmīga, ka nav mājās gatavota ēdiena. Turklāt es pārtraucu mazgāt grīdu ar rokām katru dienu, jo esmu sieva, nevis apkopēja. Pēc tam vīramāte, kas ieradās ciemos, ar nepatiku man norādīja uz putekļiem, kas bija sakrājušies vannas istabā. Tāpat es nopirku sev apģērbu, ko uzskatīju par sevis cienīgu, un attiecīgi sarūpēju arī drēbes bērniem.
Kad mana uzvedība mainījās, vīra un viņa vecāku sašutums tikai pieauga. Kā tas ir, ka apkopēja un pavāre pilnīgi izlaidusies un nevēlas izpildīt komandas? Kā viņa var gulēt pusdienu laikā pēc tam, kad visu nakti rūpējusies par slimu bērnu? Mājās taču ir tik daudz ko darīt! Vispirms mans vīrs man teica, ka viņš piekrīt uzkopt dzīvokli reizi nedēļā.
Tad viņš man sāka draudēt, ka atņems bērnus, atstās mani bez alimentiem un izmetīs uz ielas. Manas draudzenes gandrīz plīsa no smiekliem, kad es viņām to pastāstīja, jo viņas zina, ka esmu juriste un es pati varu viņu atstāt “pliku un nabagu”. Tad es devos dzīvot pie mammas, beidzot ar sarkasmu balsī teicu vīram, ka drīz sapratīšu, ko esmu zaudējusi.
Vai zināt, ko es ieguvu? Absolūtu brīvību! Tagad es varu dzert, ēst un gulēt, kad vien labpatīkas, un nedzirdu nevienu pārmetumu. 37 gadu vecumā es paliku es pati un sāku jaunu laimīgu dzīvi kopā ar savām atvasēm.