Mūsu pirmais bērns piedzima pirms sešiem mēnešiem. Pēc tam mana dzīve ļoti mainījās uz slikto pusi. Mēs ar vīru ļoti ilgi centāmies ieņemt mazuli. Mēs mēģinājām apmēram divus gadus, bet nekas neizdevās. Un beidzot tas notika! Kad uzzinājām, ka mums būs bērniņš, mēs bijām neticami laimīgi.
Bet pēc bērna piedzimšanas kaut kas notika ar manu vīru. Viņš ir ļoti mainījies. Līdz ar bēbīša nākšanu pasaulē mums ir daudz rūpju un darbu, bet dzīvesbiedrs man pat necenšas palīdzēt. Gluži pretēji, visur piekasās un pat pazemo mani.
Piemēram, nesen es nejauši saplēsu tējas krūzi. Šķiet, ka tā ir ierasta ikdienas situācija, nav vērts par to taisīt skandālu. Bet mans vīrs nolēma par to sākt strīdēties. Visu vakaru klausījos viņa pamācībās un lamās.
Lūk, vēl viens piemērs. Dažreiz es apēdu viņa šokolādes tāfelīti. Un pēc tam viņš ar mani nerunā vairākas dienas. Bet tiklīdz es lūdzu pieskatīt bērnu, kamēr paveicu savas lietas, dzīvesdraugs uzreiz atceras šo šokolādes tāfelīti.
Pēc iepirkumiem dodas vīrs. Bet viņš iegādājas tikai to, ko vēlas pats, nevis to, ko es lūdzu. Un kad mājās nav produktu, no kuriem gatavot ēst, vainīga esmu es.
Un vīrs arī aizliedzis man iet vannā. Vienkārši ātri jānomazgājas dušā un viss. Jo redzi, ūdens cenas ir augstas. Un viņš arī saka, ka bērns nevar ilgi palikt bez mātes, pretējā gadījumā viņu var “nogalināt vilku bara vadonis”.
Es turklāt nedrīkstu uzaicināt pie sevis draudzeni. Bet tad, kad viņa atnāk, vīrs ir ļoti sašutis. Lai gan pats vienmēr ir darbā līdz 21:00, bet pēc tam vēl apmeklē sporta zāli. Brīvdienās viņš ilgi guļ un tad dodas nezināmā virzienā.
Tas viss mani ir apriebies. Es nevaru saprast, kāpēc notika tā, ka skaistākais un gādīgākais vīrietis kļuvis par tik vienaldzīgu cilvēku. Tagad viņš man ir kā svešinieks. Es nesaņemu no viņa nekādu palīdzību vai atbalstu.
Šķirties mēs vienmēr paspēsim. Lai gan esmu dekrētā, es joprojām strādāju. Mums ir atsevišķs budžets. Tāpēc man nepietiek līdzekļu, lai noīrētu atsevišķu mājokli
Kad es sāku saņemt bērna naudu, vīrs nolēma, ka tagad katram no mums būs savs budžets. Es centos viņam paskaidrot, ka man un bērnam ar šo naudu nepietiks. Bet kā atbildi saņēmu tikai uz agresīvus uzbraucienus un pārmetumus. Naudas tēma vairs nekad netika apspriesta.
LASI VĒL: Es viņu nespēju atstāt dzemdību namā! Aizkustinošs stāsts, kā pusaugu tēvs uzņemās audzināt bez mātes palikušo meitiņu
Bet pats dīvainākais visā šajā situācijā ir tas, ka vīrs sācis runāt par otrā bērna laišanu pasaulē, argumentējot, ka gadi iet un jāpaspēj radīt vēl vienu mazuli. Un vispār ir labi, ja bērni ir aptuveni viena vecuma. Bet man vairs negribas neko. Ar šādu dzīvesbiedra attieksmi un uzvedību tu vairs nezini, ko gaidīt tālāk. Es ceru, ka vēl viens bērns liks viņam vēlreiz padomāt un viņš kļūs nedaudz maigāks un iejūtīgāks. Bet mani pārņem lielas šaubas, un šķiet, ka tālāk būs pat vēl grūtāk.
Esmu tik briesmīgā stāvoklī, ka nezinu, ko darīt. Ko jūs darītu šādā situācijā? Es patiešām vēlos, lai manas un vīra attiecības būtu tādas pašas kā pirms bērniņa piedzimšanas. Bet kas ir jādara, lai to panāktu?