Vera kundze bija iegrimusi domās, kad izdzirdēja, ka mājās atgriezusies meita. Viņa nolika adīkli un izgāja priekšnamā.
– Mammu, mums būs nopietna saruna.
– Bet kas noticis? Tikai klusi, Daniels guļ, – Vera čukstēja.
Abas sievietes apsēdās virtuvē un sāka runāties. Viņu uzskati par dzīvi bija tik atšķirīgi, ka bija nereāli panākt kompromisu. Meitas skatiens šķita dīvains, taču vecā kundze pavisam noteikti nebija gaidījusi, ka izdzirdēs šādus vārdus no meitas lūpām.
– Mammu, brīnišķīgs vīrietis mani grib precēt.
– Tas ir lieliski, bet kāpēc tik ātri?
– Es nevēlos zaudēt šo iespēju, viņš ir ļoti labs un bagāts cilvēks. Es ar Maiklu dodos prom, jo viņam tika pagarināts līgums.
– Ar Maiklu?
– Jā, viņš ir no Amerikas.
– Un kā ar mani? Vai atstāsi mani vienu?
– Nevis vienu, bet kopā ar mazdēlu. Maikls nevēlas pieņemt Danielu, viņa tuvinieki to nesaprastu. Viņš mani apprecēs, bērns paliks pie tevis Latvijā.
– Bet tas taču ir tavs dēls!
– Mammu, es negribu tā dzīvot. Es nevēlos, lai mans dēls dzīvotu nabadzībā. Es tev sūtīšu naudu, lai mums visiem klātos labi.
– Kāds tam sakars ar naudu? Bērnam vajag mammu! Irēna, man ir bail, ko tu dari?
– Mammu, viss būs labi.
– Tu izdari nepareizu izvēli, tāpat kā tavs tēvs. Tu nevari dzīvot labi bez sava dēla.
– Mammu, beidz. Es braukšu uz ASV! Es tik un tā braukšu!
– Ja tu aizbrauksi, es tevi vairs nekad nelaidīšu pār slieksni.
– Daniels vēlāk man būs pateicīgs. Mammu, tu neko nesaproti!.
Irēna gulēja un domāja, vai rīkojas pareizi. Tad viņa izņēma no skapja tēva cepuri, pagrozīja to rokās un sāka kravāt čemodānu. Bet viņas māte tajā brīdī raudāja.
Klusi, bez skaņas, lai nepamodinātu mazdēlu, kurš kļuva par dzīvu vecāku bāreni. Sirmā māmuļa nevarēja saprast, kur bija kļūdījusies, kā viņa varēja izaudzināt tādu meitu…
Irēna atgriezās mājās pēc pieciem gadiem. Jā, viņa sūtīja mātei naudu, bet tikai sākumā. Lielāko daļu laika viņa nebija sasniedzama.
Kad sieviete saprata, ka jābēg no svešas valsts, jo viņas kopdzīve ar bagāto amerikāni cieta fiasko, viņa atgriezās pie mammas. Tikai večiņa pa to laiku jau bija aizgājusi aizsaulē, bet dēliņš ievietots bērnunamā.
– Es gribu Danielu izņemt no bērnunama. Viss būs labi, viss būs labi. Mamma man rādījās sapņos un mācīja mani rīkoties apdomīgi. Bet mani nesagaidīja.
Sapnī viņa man lūdzās, lai es Danielu ņemu pie sevis. Es to izdarīšu, noteikti izdarīšu, tiklīdz būšu nostājusies uz kājām,” Irēna raudot stāstīja draudzenei.
Bet kāds ir tavs viedoklis par šo stāstu? Vai tiešām dzīvē var būt kas svarīgāks par miesīgu bērnu? Esi laipni aicināts/aicināta dalīties savā viedoklī vai pieredzē!