Nabaga zēnam bija smaga psoriāze – tā īpaši bija skārusi viņa plaukstas un, visticamāk, arī bija viens no viņa apņirgšanas iemesliem. Toreiz es pati arī nezināju, kas tā puisim par kaiti, un centos ar viņu īpaši fiziski nekontaktēties.
Taču es nespēju palikt vienaldzīga, kad redzēju, ka Krišu regulāri aizskar un apsmej.
Lielākais pāridarītājs bija klasesbiedrs Harijs, kurš rīkoja savdabīgas “gaiļu cīņas” starp Krišu (uzvārdā Gailīti) un kādu citas klases puiku, kas arī bija atstumtais. Kad starpbrīdī redzēju, kā abi zēni tiek rīdīti viens pret otru, man asaras saskrēja acīs – lai gan nācu no nelabvēlīgas ģimenes, kurā tēvs bija alkoholiķis, man bija iedzimta līdzjūtības un taisnīguma sajūta.
Es nespēju vienaldzīgi noskatīties uz notiekošo un vērsos pret pāridarītājiem, tādējādi pati izpelnoties viņu apsmieklu.
Briesmīgākais atgadījums, kuru redzēju, bija tas, ka Kriša mocītāji netālu no skolas pārmeta viņa somu pāri žogam, aiz kura atradās būvlaukums. Kā tas beidzās, es vairs neatceros, bet vainīgie, šķiet, nekādu sodu nesaņēma.
Reiz audzināšanas stundas laikā, kad skolotāja mēģināja Hariju “ņemt pie dziesmas”, viņš nepārtraukti viņu pārtrauca un sāka ņirgāties arī par audzinātāju. Viņa kaut ko bikli mēģināja viņam bilst pretī, taču nekaunīgais puika turpināja gvelzt visādas preteklības.
Tad es piecēlos un teicu: “Skolotāj, metiet taču viņu ārā no klases!” Līdz arī es kļuvu par klasesbiedru apņirgšanas objektu, un šī stigma saglabājās līdz pat vidusskolas beigšanai.
Atceroties skolas gaitas, mani allaž pārņēma galvenokārt rūgtas atmiņas. Kad bija pagājuši 17 gadi kopš absolvēšanas, metu aizvainojumu pie malas un aizbraucu uz klases salidojumu.
Domāju, ka varēsim forši izrunāties, nolīdzināt “pagātnes rētas”. Taču atmosfēra bija tāda, ka jutos it kā atsviesta daudzus gadus atpakaļ, likās, ka nekas nav mainījies attieksmē pret mani.
Bet bija arī daži prieka brīži. Pirmkārt, satikos ar savu klases audzinātāju, skolotāju ar lielo burtu, ar kuru labprāt aprunājos par dzīvi. Bet vispatīkamākais moments bija tas, ka uz salidojuma vietu mani aizveda Krišs, tas pats apņirgtais puika.
Kad ieraudzīju viņu, pavisam apstulbu – manā priekšā stāvēja jauns, stalts vīrietis un smaidīja. Uz tikšanās vietu viņš atbrauca ar smalku automobili. Kad pirmais pārsteigums bija mazliet aprimis, sāku izvaicāt, kā viņš dzīvo.
Un nekas neliecināja, ka viņš sevī glabātu aizvainojumu par skolā gūtajām emocionālajām traumām. Krišs stāstīja, ka ir vadošs darbinieks starptautiskā firmā, viņam ir sieva un divi bērni.
Es nespēju vien nobrīnīties – cilvēks, kam mazotnē tik ļoti darīja pāri vienaudži, nesēž psihoterapeita krēslā, bet ir lieliski nokārtojis dzīvi un bauda to.
Sanāca arī tā, ka uz salidojumu Krišs automašīnā atvēlēja vietu arī savam kādreizējam pāridarītājam Harijam. Viņš nepieminēja ļaunu, gluži kā kaķītis Kārļa Skalbes pasakā “Kaķīša dzirnavas”.
Bet mani pārņēma mazliet ļauns prieks – redz kā, Krišs bija kļuvis par turīgu uzņēmēju, bet viņa mocītājs – nodzēries līdz kliņķim. Dzīve dažkārt mēdz būt taisnīga.