Pirms pieciem mēnešiem man tika diagnosticēts vēzis. Vīrs mani ievietoja citā istabā, bet pats guļ guļamistabā un ilgi runā pa telefonu. Sarunās viņš min mīlestības apliecinājumus, kā arī mīļus segvārdus. Uz maniem lūgumiem izrunāties un izskaidroties viņš reaģē neadekvāti, satrakojas un lamājas. Man tas ir ļoti grūti. Es nezinu, ko darīt, stāsta 40 gadus vecā Aksiņja.
Psihologa komentārs
Dārgā Aksiņja, tagad tev vajadzētu sakopot spēkus un vēlēties dzīvot. Tas nozīmēdzīvot, nevis izdzīvot. Un dzīvot labi, nevis kā sanāk un ar ko. Tagad tev ir nepieciešams atbalsts un līdzdalība, nevis izolācijas un noraidījuma spiediens.
Tagad es uzrakstīšu nedaudz par situāciju – un tu redzēsiet, kādas atbildes tā sniegs Pastāv iespēja, ka manas domas trāpīs desmitniekā, un tas palīdzēs tev pievērsties pašai sev.
Psiholoģiskajā praksē onkoloģija nereti pavada tieksmi uz pašiznīcināšanos. Tas var būt dziļš aizvainojums, kuru dažreiz ir ļoti grūti izprast, izteikt, uztvert nopietni un saprast tā avotu.
Kā likums, liela nozīme šeit ir bērnības stāstiem (attiecībām ar vecākiem). Piemēram, situācijas, kad bērns ģimenē jutās lieks, traucējošs, atstumts. Likās, ka viņam it kā nebija jādzīvo. Bet tas nekad netika runāts skaļi, emocionālais aukstums slēpās ikdienas rūpēs. Vecāki bija sava veida “pakalpojumu” sniedzēji bērna nodrošināšanai un formālai izglītošanai.
Bieži tas notiek ģimenēs, kurām sabiedrībā ir pozitīva reputācija. Un tādā veidā rodas sava veida dubultvēstījums: no pirmā acu uzmetiena viss ir “labi un pareizi”, bet iekšēji bērns nez kāpēc jūtas slikti, vientuļš un iztukšots.
Bērns aug, un šis scenārijs tiek dublēts viņa tuvajās attiecībās. Cilvēks nevar godīgi reālistiski novērtēt notiekošo, saukt sliktu attieksmi īstajā vārdā, atļauties izrādīt agresiju, kas palīdzēs izkļūt no nomācošās situācijas. Aizvainojums it kā iestrēgst kaklā, paliek neredzams, doma tiek bremzēta un netiek izrunāta skaļi.
Cilvēks baidās atzīt patiesību – gluži kā mazam bērnam šausmīgi ir atzīt, ka viņš ir nemīlēts. Piemēram, vīrs demonstrē nodevību, krāpšanu un noraidījumu, bet sieva to nespēj izrunāt, it kā viņai nebūtu šādu vārdu tuvām attiecībām.
Tās ir atbalsis vecāku figūras idealizācijai, kas tagad iemiesojas vīrā: “Mammu, man ir bail, ka tu mani nemīli, bet tu nevari mani nemīlēt.” Tā ir bērnišķīga pieņemšanas un mīlestības gaidīšana, taču mīļotā cilvēka attieksme to neattaisno.
Parasti mēs izvēlamies savus mīļotos pēc mūsu vecāku tēla un līdzības. Un mēs ar viņiem uzvedamies tāpat kā agrāk ar saviem vecākiem. Šeit sākas izmantošana: idealizējošā sieviete neredz realitāti un ļauj laulātajam zināmā mērā bez cilvēcības pārkāpt savas robežas. Viņš nepārkāpj visu uzreiz, bet pamazām, darot ar sievu to, ko vēlas.
Un idealizējošā sieviete bieži vien piekrīt būt faktiski atkarīga no sava vīra – piemēram, finansiāli. Un šī faktora dēļ ir ļoti grūti pateikt “nē”.
Cilvēkam māte ir viena, un nemīlēts bērns patiešām ir bezcerīgā pozīcijā. Bet vīrs nav māte. Un tikai no tevis pašas ir atkarīgs, kādu attieksmi pret sevi pieļausi citiem cilvēkiem, arī viņam. Pat ja tev tagad ir grūti un nav “lidojumam labvēlīgs laiks”. Dažreiz mums vajag kritiski “ienirt” traumā, lai apturētu tās ietekmi uz savu dzīvi.
Es no sirds novēlu tev labu atveseļošanos. Uzvarēt vēzi. Mīli dzīvi un uzņemies par to atbildību. Lai viss būtu kārtībā!