Šķiršanās no cilvēka nenozīmē parakstīties par visām neveiksmēm un pasaulīgo tuvredzību. Dažreiz šī ir lieliska iespēja sākt dzīvi no nulles. Bet ne visur tas ir tik vienkārši izdarāms.
Mums ir mūžīgs naudas trūkums, bet vīra alga ir lielisks papildinājums. Tāpat kā ASV, neviens nedala aizbildniecību pār bērniem, neviens necīnās par līdzdalību bērna dzīvē. Šķiršanās nozīmētu niecīgus alimentus, bet bērns redzētu tēti ik pēc divām nedēļām. Un attieksme pret šķirtu sievieti ar bērniem daudzviet arvien ir diezgan noraidoša.
Un tomēr sievietes saprot, ka labāk būt vienai, nekā kopā ar ko pagadās. Pat ja tas ir tavu bērnu tēvs un vīrietis, kuram tu pie altāra devi zvērestu. Jā, tā tas notiek, ka sieviete viņā uzreiz neatpazīst sliņķi un slaistu, idealizē viņu.
Pieaugušas, pieredzējušas sievietes saka, ka laulība nav mūžīga un ka ir jāiegulda resursi, pirmkārt, sevī, nevis jācenšas būt labai vīra dēļ, lai viņš nekad neaizietu.
Taču jaunas meitenes ir pārliecinātas: viņām viss būs savādāk. Viņas noteikti netiks pamestas. Jā, viņi nepametīs. Bet vīri atslābs un sēdēs uz kakla.
Ir arī gadījumi, kad sieviete aiziet no turīga vīrieša. Māja ir pilna skapjiem, kas plīst pušu no zīmolu apģērbiem. Bet laime nav un nenāk pat tuvu. Mēs dzīvojam tikai vienu reizi. Un ne viss ir mērāms naudā. Sieviete grib siltumu, sirsnību un varbūt pat pielūgsmi. Kāpēc ne?
Un šeit es citēšu caurcaurēm nolietoto Omāra Haijāma frāzi, kuru jūs visi ļoti labi zināt, taču tā nekad nezaudēs savu aktualitāti:
“Lai dzīvotu dzīvi gudri, ir jāzina daudz,
Bet ir divi svarīgi noteikumi, kas jāatceras, lai sāktu:
Labāk ciest badu, nekā ēst to, kas pagadās.
Un labāk būt vienam, nevis būt ar ko pagadās.”