Man ir 20 gadu un esmu divu bērnu māte. Tēva viņiem nav, tāpēc audzina viņus mana māte un vecmāmiņa, kamēr es cenšos nokārtot savu personīgo dzīvi.
Tā sanāca, ka ar Annu paliku stāvoklī no sava klasesbiedra 9. klases izlaiduma priekšvakarā. Tad man likās, ka viņš ir vislabākais vīra kandidāts, pēc tam tehnikums, un var dzīvot kopā lielās mīlestības dēļ un audzināt bērnu.
Bet, kā izrādījās, viņa mamma gribēja, lai viņš mācās tālāk un iestājas universitātē.
Tā es paliku viena ar bērnu, par kuru vecākiem pastāstīju tikai pēc eksāmeniem. Protams, ka mamma pateica, ka tagad nekāda tehnikuma, ka turpināšu mācīties vidusskolā. No skolas vismaz var atskriet mājās pabarot bērnu, bet līdz tehnikumam 100 km jābrauc. Tā es paliku mājās.
Arī otram bērnam ir tas pats tēvs. Mēs slepeni satikāmies divus gadus un es domāju, ka tagad pēc skolas viņš mani apprecēs un mēs laimīgi dzīvosim kopā.
Bet atkal mūsu dzīvē iejaucās viņa māte. Viņa atbrauca pie manis mājās, iebakstīja ar pirkstu vēderā un pateica, ka viņiem nekāds pieaugums nav vajadzīgs, jo dēlam ir laba sievas kandidāte un viņš brauks mācīties tālāk.
Es biju nomākta, bet bērnu paturēju. Un kāds tur aborts, ja jau piektais mēnesis. Mamma tikai nopūtās, bet piekrita dzemdībām. Tā nu mēs audzinām manus bērnus visi kopā. Pareizāk sakot, uz mammas algu un vecmāmiņas pensiju, es tikai dažreiz varu kaut ko nopelnīt, jo bez profesijas darbu atrast grūti.
Iestāties kaut kur dēla dzimšanas gadā es nepaspēju, bet nākamajā gadā izgāzos eksāmenos, jo viss bija piemirsies.
Tā es savos 20 gados paliku bez naudas, bez personīgās dzīves un kaut kādā nolemtībā. Man ir 5 gadīga meitiņa un 3 gadīgs dēliņš un visi puiši ātri pazūd, kad to uzzina.
Un tikai tagad, skatoties uz saviem klasesbiedriem, kuri atbrauc ciemos pie vecākiem, es saprotu, ka arī es gribu dārgas drēbes, garšīgu ēdienu un brīvību. Tagad es gribu tikai brīvību, bet tās nav. Esmu atkarīga no bērniem, no mammas, no savas vainas sajūtas.