Pēc tam vīrs arvien vairāk laika sāka pavadīt darbā. Viņš atzina, ka viņa skatījumā mums nav normālas ģimenes dzīves, tāpēc viņš nolēmis šķirties no manis.
Pēc vīra aiziešanas man bija skumji, bet paradoksālā kārtā pamanīju, ka pati esmu palikusi mierīgāka, arī bērns jūtas daudz labāk.
Sāku veidot savu dzīvi no jauna – rūpējos par dēlu, attīstīju sevi, atradu darbu, iesākumā attālinātā režīmā. Laika gaitā es sāku iedziļināties sava darba niansēs un tiku pie lielāka atalgojuma.
Bijušais vīrs regulāri maksāja uzturlīdzekļus, tāpēc mēs ar dēliņu dzīvojām cepuri kuldami.
Tikmēr personīgajā “frontē” man ilgu laiku bija pieklusums. Man patika mana mazā ģimene ar dēlu un nemaz negribēju to paplašināt, lai gan, iespējams, vienkārši baidījos atkārtot iepriekšējās laulības slikto pieredzi.
Par manu personīgo dzīvi vairāk uztraucās mamma, kura, tāpat kā gandrīz visi viņas paaudzes cilvēki, uzskata, ka laime ir iespējama tikai laulībā.
Vairākas nedēļas mamma man novadīja “reklāmas kampaņu”, slavējot kolēģes dēlu. Šis vīrietis bija neprecējies programmētājs un, pēc mammuča domām, man ar viņu esot noteikti jāiepazīstas.
Man šķiet, ka šī programmētāja māte mani sarunās ar dēlu slavēja tieši tāpat.
Piekāpjoties vecāku spiedienam, es nolēmu, ka šim randiņam ir jānotiek, lai tur lūzt vai plīst.
Pirmā saruna norisinājās pa telefonu. Vīrietis uzreiz pateica, ka zina par manu dēlu, turklāt uzskaitīja, kas manam bērnam patīk, bet pēc tam uzaicināja mani uz randiņu. Man palika labs iespaids par sarunu, bija patīkami apzināties, ka vīrietis interesējas ne tikai par mani, bet arī par manu bērnu, tāpēc arī piekritu satikties.
Randiņš notika nākamajā dienā, satikāmies parkā. Ierodoties noteiktajā vietā, uzreiz ieraudzīju puisi, kurš acīmredzot necentās atstāt iespaidu. Jaunskungs bija ģērbies T-kreklā un šortos, kuri acīmredzami prasījās pēc gludināšanas.
Savukārt es uz tikšanos biju uzpucējusies skaistā kleitā.
Puisim rokas bija tukšas, ne man ziedi, ne bērnam rotaļlietas, par kurām viņš tik daudz iepriekš runāja.
Iepazīšanās sākās ar pastaigu parkā. Puisis atvainojās par savu izskatu, pieminot, ka viņa mamma bijusi darbā, tāpēc neviens viņa T-kreklu nav izgludinājis.
Atvainošanās mani satrieca: vai tiešām pieaudzis vīrietis neprot lietot gludekli un pat tik elementārā lietā viņam ir vajadzīga mammas palīdzība?
Tad kļuva vēl interesantāk. Puisis piedāvāja uzreiz atklāti izrunāties un jautāja, vai es no bijušā vīra saņemu uzturlīdzekļus un kāds ir to apmērs.
Es biju pārsteigta un nolēmu noskaidrot, kāpēc viņam vajadzīga šī informācija. Izrādījās, ka puisis labi saprotas ar bērniem, bet viņa mīlestībai esot savas robežas un viņš nevēloties apgādāt svešu bērnu.
Es momentā iedomājos, kā slepus pērku dēlam saldumus, bet pēc tam taisnojos vīrieša priekšā. Situācija man šķita nejauka. Es uzreiz nolēmu pārtraukt saziņu ar šo vīrieti un teicu, ka attiecības izveidot mums neizdosies.
Viņš bija pārsteigts par manu kategorismu un painteresējās, kas tad nogājis greizi.
“Mums ir pārāk atšķirīgi raksturi,” es teicu, neiedziļinoties detaļās.
Es pastāstīja savai ģimenei par randiņu – visi bija ārkārtīgi pārsteigti un sašutuši. Mammas kolēģe bija sastāstījusi, kāds viņai brīnišķīgs dēls, bet nebija pieminējusi viņa rakstura negatīvās puses.
Vai šis stāsts tev nešķiet pazīstams? Izstāsi mums savu randiņu pieredzi – būsim par to pateicīgi!