Šodien drūmas pārdomas par to, kas ar mani ir noticis. Pirms es satiku savu sievu, es netaisījos: precēties vēlreiz, remontēt dzīvokļus, celt mājas, stādīt kokus, audzināt bērnus, strādāt līdz spēku izsīkumam, krāt vecumdienām, dzīvot līdz sirmam vecumam.
Bet, viss sanāca pretēji.
Vispār, kad mēs tikai iepazināmies, es domāju: «Jauna meitene, man tā patīk. Pamīlēšu — un pametīšu». Es to darīju visu laiku. Bet, kaut kas neizdevās. Tas nestrādāja… Viņa mani sagaidīja pēc darba ar gardiem ēdieniem, baroja tā, ka es neko tādu vēl nekad nebiju ēdis. Un es sāku no biroja braukt pie viņas, un tikai no rītiem braukt uz darbu. Pats neievēroju, ka mājās gandrīz nedzīvoju.
Atceros, kā viņa teica:
— Apprecamies. Vienalga kopā dzīvojam.
Garastāvoklis bija jautrs. Nu labi. Un iesniedzām pieteikumu dzimtsarakstu nodaļā. Oho — jau kāzas. Un pat bankets — pats par sevi, uz mana rēķina. Viņa taču studente. Un saaicināto viesu daudz. Lai gan es gribēju pieticīgi, šaurā lokā.
Tad mani krodziņi un visi dzerošie draugi kaut kur pazuda. Tā patika piektdienās organizēt vētrainu vakaru un turpināt sestdien … Ne vairs krodziņu, ne saiešanās ar draugiem, gandrīz tikai viens darbs. Un man tas patīk. Dzīve ir jēgpilna.
Bērnu es vispār neplānoju. Lai bērni aug ar mammām. Bet, pārliecināšana deva savus rezultātus. Saņēmos. Ak Dievs, cik viņš ir jauks — Ļevs Andrejevičs Egorovs. Kad viņš smaida, parādot divus apakšējos zobus, smaida visa pasaule.
Remontu laikā es domāju, ka nekad neiesaistīšos tajos vairāk. Remonts, remonts, remonts … Vasarnīca. Es ienīdu vasarnīcu. Tagad esmu vasarnieks. Tas saucās, atpeldējām. Un vasarnīcā arī remonts, lapene, atkal remonts.
Priekš kam man automašīna, es domāju … Ar kājām pastaigāšu. Viena, otra, trešā. Iemācīju sievu braukt. Viņa uzstāja. Sieva nebrauks ar MANU mašīnu, domāju es! Mums ir viena automašīna uz diviem. Un es nepretojos.
Viņai vēl ir daudz plānu: vairāk bērnu, milzīga divsimt kvadrātmetru māja, jauna automašīna dažu gadu laikā. Un tas viss viņai būs. Tāpēc, ka viņai esmu es. Bet viņa mani savaldzināja, maldināja, pieradināja. Kā viņai tas izdevās, es nezinu.
Dod Dievs ikvienam vīrietim blakus īstu sievieti.Kura nemanāmi maina gan viņu pašu, gan viņa dzīvi uz labo pusi. Bet, pēc tam viņš brīnās — kā es kļuvu tik laimīgs.
Drūmas pārdomas lūk, par ko. Varbūt sieva ir gudrāka par mani?..
Pajautāju sievai. «Nē, ne gudrāka. Tas ir intuitīvi. Mums vienkārši ir tāds īpašss gēns».
Tad, lūk, šis gēns ir ne visiem. Bet, tas ir kaut kāds ļoti viltīgs gēns.