Viens gadījums mani satricāja ne pa jokam! Es ilgi negribēju precēties. Katrs manas ģimenes mielasts sākās un beidzās ar frāzi: “Nu, kad tu iziesi pie vīra?”. Un tad es satiku Borisu.
Viņš bija 12 gadus vecāks par mani. Man šķita, ka šis vīrietis savos brieduma gados saprot, ko nozīmē nopietnas attiecības.
Pēc divu mēnešu ilgas saziņas viņš mani bildināja – es piekritu. Protams, bija bija iemesli, kuru dēļ man viņu nevajadzētu viņu precēt.
Mēs negājām uz maksas pasākumu vietām, kafejnīcām un kino, es nesaņēmu no viņa ziedus. Lai gan nē, tomēr margrietu pušķi viņš man vienreiz pasniedza.
Mēs drīz apprecējāmies. Kopš pirmās kopdzīves dienas Boriss sāka man pārmest par nevajadzīgiem izdevumiem. Viņš mani lamāja par katru iztērēto centu un pārbaudīja čekus no pirkumiem veikalos. Starp citu, šī bija viņa iecienītākā nodarbe.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk