Laikā, kas Veselības ministrija izvērsusi informatīvu kampaņu “Ieskaties acīs! Ņirgāšanās – nav smieklīgi!”, man atmiņā uzausa jaunības pieredze.
Tas bija tālajos pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados, kad vēl mācījos vidusskolā, vienā no prestižākajām Rīgā, ar portālu “freetime.lv” atmiņās dalās kāda lasītāja.
Tagad daži mēģina apgalvot, ka ņirgāšanās un apsmiešana lielā mērā esot kapitālisma auglis, jo bērni un jaunieši esot ietekmējušies no redzētās vardarbības plašsaziņas līdzekļos un pēcāk mēģina tāpat rīkoties dzīvē.
Bet – cilvēki mīļie, nežēlīga ņirgāšanās mācību iestādēs notika arī padomju laikā, taču tika slēpta ideoloģisku apsvērumu dēļ – sociālismā taču visiem “a priori” bija jābūt laimīgiem un draudzīgiem. Daudzi zina, ka tas nebūt tā nebija, un patiesība bija skaudra.
Un dārgais draugs – ja latviešu literatūra nav tev sveša, tad noteikti esi lasījis Jāņa Poruka slaveno stāstu “Kauja pie Knipskas”, kur ņirgāšanas fenomens skolā aprakstīts visā tā “krāšņumā”.
Lūk, fragments no šā pagājušā gadsimta sākumā publicētā stāsta: “Buņģis atspērās, savilka pieri grumbās, saknieba lūpas un kā tīģeris uzklupa Cibiņam. Ko tu, pagāns, mani ar tavām ārprātīgām acim biedē …
Velns! Es tev gan! …” Buņģis kliedza, un, Cibiņa rokas saturēdams, paspēra ar kāju Cibiņa kāju. Cibiņš nokrita uz ceļiem, gandrīz nemaz nepretodamies. Buņģis sagrāba Cibiņu aiz apkakles un raustīja savu ienaidnieku kā spalvu.
Beidzot viņš to pagāza gluži gar zemi, uzgūlās ar ceļiem uz Cibiņa, to mēdīja, izrāva viņam kreklu iz biksītēm un piedzina tam pilnu pavēderi ar sniegu”.
Mans klasesbiedrs Krišs bija akurāt tāds mūsdienu Cibiņš – par viņu ņirgājās visi klases puikas, kam vien nebija slinkums. Man ikreiz sirds sažņaudzās, redzot, ka Krišs tiek iekaustīts vai apņirgts.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk