Degvielas uzpildes stacijā uz brīdi nedarbojās kases aparāts. Un visi cilvēki, kas tajā laikā tur atradās, neviļus pārvērtās par īsta “teijātera” skatītājiem. Visu klientu uzmanība bija pievērsta diviem cilvēkiem. Viena no viņām bija vecāka gadagājuma kundze.
Viņas runāšanas maniere uzreiz piesaistīja uzmanību, bet skatiens atspoguļoja augstu pašapziņu. Jādomā, viņas labākie gadi bija pirms 90. gadu sākuma. Blakus viņai stāvēja mazdēls.
Bija manāms, ka bērns no saviem tuviniekiem nav dzirdējis vārdus “nē” un “nedrīkst”, taču tas nebūt nenozīmē, ka viņam viss ir atļauts. Pat bērniem ir noteikti pienākumi, kas neapšaubāmi ir jāpilda.
Šķita, ka zēnam nebija vairāk par astoņiem gadiem. Viņš man uzreiz atgādināja slavenā rakstnieka O’Henrija grāmatas “Sarkano ādas līderis” (“Leader of the Redskins”) varoni. Visi klausās, par ko šie divi runā.
Salīdzinājumam – vecmāmiņa ir kā stiprs tērauds, bet mazdēls kā lokana virve.
Sieviete mudināja mazdēlu aiziet uz tualeti, kamēr abi atrodas degvielas uzpildes stacijā, taču viņš atteicās. Tad omīte viņu brīdināja, ka viņa neapturēs savu automašīnu uz ceļa, ja viņam vajadzēs nokārtot dabiskās vajadzības. Bet zēns izdomāja, ko atbildēt. Viņš norādīja, ka čurāšot pa atvērtu mašīnas logu. Reaģējot uz šo paziņojumu, vecmāmiņa viņu sāka biedēt ar pretvēju. Bet mazdēls nepalika atbildi parādā. Viņš nolēma, ka pačurās caur bagāžnieka logu.
Tad vecmāmiņa viņu brīdināja – ja mazdēls ar savu rīcību sabojās drēbes un viņas mašīnu, viņam pašam tas viss būs jāsalabo.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk