Jau pailgu laiku man mājās glabājās kvalitatīvi bērnu apģērbi, kas savulaik pirkti manām nu jau izaugušajām atvasēm, bet izskatās pavisam jauni. Un tad es nodomāju, kāpēc gan tie man ir vajadzīgi? Tāpēc nolēmu izdarīt labu darbu un aizvest šīs drēbes uz bērnunamu. Es esmu redzējusi bērnunamu iemītniekus – viņi parasti izskatījās ļoti noplukuši, ģērbti teju vai lupatās.
Bet es vienmēr esmu pirkusi zīmolu apģērbus un parasti tie ir labā stāvoklī. Es dalījos savos plānos ar draudzenēm, un viņas man atnesa arī vairākus gaumīgus un mazlietotus apģērbus dažādās krāsās, kas der dažāda vecuma bērniem. Turklāt nolēmu izrevidēt bērnu rotaļlietas, kuras ir labas kvalitātes un nebūt nebija lētas.
Sāku apzvanīt bērnunamus un jautāju, kad varētu atbraukt un atdot savāktās lietas. Un tad nāca pirmais pārsteiguma vilnis.
Vairums bērnunamu direktoru nevēlējās pieņemt lietotas mantas, bet prasīja tikai jaunas ar cenu zīmēm.
– Bet labāk atvediet naudu, nevis lietas, man teica kāda bērnunama vadītāja.
Mēģināju viņiem paskaidrot, ka man ir tikai augstas kvalitātes lietas, kuras bērniem (un par to esmu 100% pārliecināta) noteikti pietrūkst. Starp manis piedāvātajām mantām bija silti džemperi (un tad kā reiz bija ziema), dūnu jakas, siltināti cimdi.
Visas manas draudzenes bija rūpīgi iesaiņojušas savāktās lietas, dažas bērnu apģērbu ne tikai bija izmazgājušas, bet pat izgludinājušas, ieliekot visu sirds siltumu un dvēseli.
Pamatojoties uz visu, ko dzirdēju, bērnunamu vadībai bērni ir vienaldzīgi (un tas, ir maigi izsakoties) un šie ļaudis gribēja iedzīvoties no kārtējās labdarības akcijas. Citādi es nezinu, kā to izskaidrot.
Viena bērnunama vadība tomēr bija ar mieru pieņemt manas veltes. Bet kad ierados, vadība mani sagaidīja ar neapmierinātām sejām un man pat paldies nepateica. Mani aizveda uz kaut kādu noliktavu un teica, lai tur atstāju apģērbu un spēlmantiņu pakas (vīrs palīdzēja visu sanest).
Telpa, kas kalpoja kā noliktava, atradās pirmajā stāvā, un, izejot no iestādes, pamanīju, ka direktore un administratore rokas pa mantām, kuras atnesu. Dažas lietas viņas meta kaudzē ar tādu sejas izteiksmi, it kā sakot:”Kāpēc viņa tos sūdus ir atvedusi?”
Rakņāšanās procesa laikā bija dzirdami arī necenzēti izteicieni. Paskatījos pa logu un redzēju, ka sievietes atliek saviem bērniem vairākus džemperus un jakas. Tas man tapa skaidrs, jo pa atvērto vēdlogu varēja dzirdēt viņu sarunu.
Mani pārņēma nepatīkamas sajūtas un dziļš aizvainojums. Es tik ļoti gribēju palīdzēt bāreņiem, bet sapratu, ka diez vai viņi kaut ko dabūs no manis sarūpētā. Pusi administrācija paņems sev, pārējais tiks izmantots kā lupatas tīrīšanas darbiem.
Bet mazie cilvēciņi, kas mitinās bērnunamos, parasti ir situācijas ķīlnieki, līdz kuriem palīdzība praktiski nenonāk. Es domāju, ka tas pats notiek ar pārtiku, kura tiek ziedota šo iestāžu iemītniekiem.