“Dienu no dienas viens un tas pats. Man tas ir apnicis. Tā gribas, lai pēc darba atnākot mājās, tevi sagaida skaista un sakopta sieva, tīra māja, garšīgs ēdiens, sveces, romantika, un lai sievai nekad nesāp galva,” sūdzas kāds vīrietis.
Tieši tā bija pirms tam, kad mēs sākām tikties, pirms kāzām. Tie tik bija laiki!
Mana Ksenija bija īsta dieviete. Viss viņā bija skaists – gan seja, gan figūra. Saimniece viņa bija lieliska, un viņas raksturs bija labs.
Arī pēc kāzām pirmajā laikā viss bija lieliski. Daudz pastaigājāmies, atpūtāmies naktsklubos, izklaidējāmies, un škita, ka dzīve ir veiksmīga.
Tas viss ilga tieši līdz brīdim, kad uzzinājām, ka gaidām bērniņu. Un tad sākās kaut kas, kam es nebiju gatavs.
Sievai bija smaga toksikoze, viņai bieži reiba galva un viņa jutās slikti. Vairākas reizes Ksenija gulēja slimnīcā uz saglabāšanu. Man bija jāaizmirst par bezrūpīgu dzīvi.
Tomēr es nekad nepārstāju cerēt, ka pēc dzemdībām viss atgriezīsies savā iepriekšējā vietā. Tomēr es ļoti kļūdījos.
Es biju ļoti laimīgs, kad piedzima mūsu dēls. Galu galā dēls ir mantinieks. Un tad sākās bezmiega naktis, bezgalīga autiņu maiņa, barošana no pudelītes daudz kas cits.
Bērns bieži naktīs raudāja, es pietiekami neizgulējos, bet man taču no rīta bija jādodas uz darbu. Sieva sēdēja mājās, varēja pagulēt dienas laikā. Bet kad man atpūsties?
Pēc diviem gadiem mums piedzima meitiņa. Tagad dēlam ir trīs gadi, bet meitai – gadiņš. Šķiet, ka vajadzētu priecāties, bet kaut kā nesanāk.
No manas Ksenijas ir palicis tikai vārds. Mājās pēc darba mani sagaida 90 kilogramu smaga sieviete, turklāt bez frizūras, manikīra un netīrās drēbēs.
Uz plīts ir tikai zupa un nekas cits. Mājā visu laiku valda troksnis un haoss. Un sieva allaž ir nelaimīga, pastāvīgi sūdzas, ka ir nogurusi. Bet no kā?
Galu galā viņa gandrīz neko nedara. Visas dienas laikā var pagatavot tikai zupu. Bērni spēlējas paši. Nu, viņa iziet ar viņiem pastaigāties un ieiet veikalā pēc pārtikas. Galu galā tas nav darbs. to var saukt par relaksāciju, jo pastaigas svaigā gaisā nāk par labu veselībai.
Es viņai teicu, lai viņa saved sevi kārtībā, bet vienmēr atduros pret dažādiem attaisnojumiem. Vai nu naudas nepietiek, vai nav kam bērnus atstāt. Ja gribētu, viņa būtu atradusi iespēju.
Bet es visu dienu smagi strādāju, ļoti nogurstu, un kas man vēl jāpalīdz rūpēties par bērniem, atnākot mājās pēc grūtas darba dienas? Droši vien iesniegšu šķiršanos. Galu galā man ir tikai viena dzīve, un tā ātri paiet garām. Maksāšu alimentus bērniem, un lai sieva dzīvo kā grib.
Ko tu domā par šo situāciju? Vai viss ir tik viennozīmīgi? Vai vīrietis ir iedomājies, ka sievai, iespējams, ir pēcdzemdību depreseija vai sociālās saziņas deficīts? Raksti komentāros!