Iedomājieties, pustukšs maršrutnieks velkas pa pilsētas ielām. Pieturā iekāpj simpātiska, apmēram 30 gadus veca sieviete. Sīki neaprakstīšu, bet viņai viss savā vietā. Aiz viņas iekāpj vīrietis apmēram tajā pašā vecumā, ar lielu, un liekas, ka arī smagu somu.
Maršrutnieks samērā asi uzsāka braukt un vīrietis pēc inerces paklupa uz priekšu un uzkāpa iekāpušajai sievietei uz kājas.
”Nu kā jūs tā kā zilonis” – teica viņa, ”varējāt taču uzmanīgāk.” Vīrietis paskatījās vainīgām acīm un atvainojās. Bet viņa nenomierinājās. ”Vajadzēja turēties.”
Un tad vīrietis izteica vārdus, kuros centās ielikt visu sāpi un bēdas – “Jūs taču redzējāt, ka tas bija netīšām un es jums jau atvainojos. Ko es vēl varu izdarīt lai jūs nomierinātos?” Personīgi es tajā brīdī gaidīju jebkādu atbildi, bet pat man, ciniķim ar stāžu un kareivja raupjumu, galvā nekādi neienāca tas, uz ko spējīgs sievietes prāts.
“Ko, ko – appreciet mani!”
Vadītājs aiz pārsteiguma nobremzēja un salonā iestājās kapa klusums. Pat 5 gadīgā meitenīte, kas sēdēja aiz manis un visu ceļu kaut ko pļāpāja, apklusa. Tā turpinājās apmēram minūti. ( Vēlos piezīmēt, ka sievietes sejā tajā brīdī nebija nekādas norādes par izjokošanu).
Un tad jau neizturēju es (kā nu bez manis), saku:”Dzirdi, vecīt, tu kaut ko pasaki – publika gaida.” Viņš paskatījās uz mani, pēc tam uz visiem pārējiem un tad skats apstājās pie sievietes un teica:”Es nākošajā pieturā izkāpšu, jūs kopā ar mani?” “Jā” – viņa noteiktā balsī atbildēja.
“Bravo” – es uzsaucu un visi pasažieri bez kādas komandas sāka aplaudēt.
Viņi tiešām izkāpa nākošajā pieturā un es vēl paspēju saklausīt, kā izkāpjot un sniedzot roku, sieviete teica: “Mani sauc Ludmila.” Durvis aizvērās.