Trīsdesmitgadīgā Inna ir laimīgi precējusies, taču reiz komandējuma laikā viņa nespēja pretoties kāda patīkama kolēģa šarmam. Kopš tā laika sieviete mokās pašpārmetumos, mēģinot attaisnot savu mazo nodevību.
“Es biju jauna, kautrīga un burtiski izkusu, kad mani sāka aplidot pārliecināts vīrietis, kas bija par mani vecāks. Tomēr pēc mūsu vienas nakts romāniņa es jūtos ļoti slikti, ciešu no šausmīgas vainas apziņas.”
Geštaltterapeites komentārs
“Vainīga” – tas ir nopietns vārds. Tātad tu nemaz nejūties tik brīva, ka vīra piekrāpšana tev neko īpašu nenozīmē? Nav tik viegli piemānīt savu laulāto draugu vai partneri?
Geštaltterapeite Marina Baskakova ir pārliecināta, ka tieši vainas apziņa liecina par esošo attiecību vērtību: mēs tās novērtējam un baidāmies, ka varam tās izpostīt
“Ja mēs sakām “nodevība”, tad runājam par izveidojušos pāri. Kamēr partnera izvēle vēl nav izdarīta un salīdzinām iespējas, arī seksuālās, mēs to nesaucam par krāpšanu un nejūtamies vainīgi,” pauž eksperte.
Neuzticīgu dzīvesbiedru nodrošināšana ar pārliecinošiem alibi ir pat radījusi īpašu biznesu – ir aģentūras, kas piedāvā šādus pakalpojumus. Un tas viss neskatoties uz to, ka likums laulības pārkāpšanu vairs neuzskata par noziegumu. Šķiršanās ir kļuvusi par tik ierastu parādību, ka tā nevienu nepārsteidz un neizraisa sašutumu, bet iepazīšanās portālos daudzi vīrieši un sievietes nemaz neslēpj, ka ir precējušies.
Varbūt neuzticība ir kaut kas līdzīgs modei, kam sekot, atmetot morāli un apspiežot vainas apziņu?
Tomēr socioloģe Šarlote Le Vana, pēc desmitiem neuzticīgu laulāto aptaujāšanas, apgalvo tieši pretējo:
“Mani satrieca, ka izņemot tos, kurus es saucu par “principāliem nodevējiem”, tas ir, hedonistiem, kuru dzīves mērķis ir nemitīga baudas meklēšana, mūsdienās neviens neiesaistās ārlaulības attiecībās vienkārši tāpat. Izšķirties par laulības vai stabilu attiecību pārkāpšanu nav viegli, tas viss nepaliek bez sekām un vienmēr prasa kaut kādu attaisnojumu”.