Bet tas var arī nebūt saistīts ar jūsu laulību. Jebkurā gadījumā es pievērstu uzmanību tam, kā veidojās tava attieksme pret sevi. Kā vecāki tevi mīlēja, kā viņi to pauda, kā un kad uzzināji, ka esi skaista un mīļa meita? Vai bija saistība: skaista, tāpēc mīļa? Es pievērstu uzmanību tam, ko mēs saucam par pašcieņu, tās tapšanai. Ar ko tā tiek atbalstīta tagad? Cik svarīgs tev ir citu cilvēku viedoklis par tevi? Ir tāds fenomens, kuru var pārspīlēti raksturot šādi: “Es esmu tikai tad, kad uz mani skatās, un pārējā laikā ir tā, it kā manis nebūtu.” Ar šādu pašcieņas struktūru citi cilvēki kalpo kā spogulis.
Ideālā gadījumā cilvēks noteiktā vecumā kļūst mazāk atkarīgs no ārējā vērtējuma. Viņš ir izveidojis iekšējos kritērijus, uz kuriem var paļauties. Bet dažreiz šis process aizkavējas vai pat nenotiek vispār.
Tu stāsti par atkarību no vīriešu, nevis vienkārši apkārtējo cilvēku uzmanības. Šajā gadījumā es runātu par šaurāku nepārliecinātību – ne tikai tava pašcieņa kopumā ir atkarīga, bet arī tava kā sievietes pašcieņa. Nākotnē tas var kļūt par sāpīgu pārbaudījumu. Ar vecumu saistītas izmaiņas, pieaugšana un novecošana ir neizbēgamas. Jaunām meitenēm pēc definīcijas tiek pievērsta vairāk uzmanības nekā vecāka gadagājuma sievietēm — kā tu ar to tiksi galā?
Iespējams, tavas bažas ir saistītas ar nepareizu priekšstatu par to, kas ir un kas nav pieņemams laulībā. Tu skaties uz citiem vīriešiem, bet tavs vīrs apbrīno citas sievietes, pat draudzējas, apmainās komplimentiem: vai tas, tavuprāt, ir atļauts vai tabu? Varbūt tu esi audzināta ar domu, ka tas viss ir šausmīgi bīstami laulībai? Šajā gadījumā tu esi noraizējusies, piedzīvojot normālas un nevainīgas vajadzības, kas kaut kādā veidā ir pretrunā ar dziļajiem iestatījumiem, kas saņemti no taviem vecākiem.