Parasti pēc darba mājās es braucu ar autobusu. Vakarā tajā ir daudz cilvēku. Protams, brīvu sēdvietu nav. Spiežoties cauri cilvēku drūzmai, es varēju tikt pie loga un satvert margas. Paskatoties uz leju, es ieraudzīju sēdošu jaunieti, kura bija stāvoklī un acīmredzami jau grūtniecības pēdējās nedēļās. Topošā māmiņa lasīja grāmatu.
Pēc dažām pieturām autobusā iekāpa sieviete, kura izskatījās apmēram 50 gadus veca, viņa bija krāšņi saģērbusies, bet nepārprotami neapmierināta.
Nekaunoties ne no viena, viņa pagrūda priekšā stāvošos pasažierus un aizkārpījās līdz vietai, kur stāvēju es. Mani pārsteidza, kā viņai tas izdevās, jo viņas auguma izmērs būtu liedzis daudziem cilvēkiem iziet pa autobusa durvīm. Kad viņa nostājās man blakus, viņa atkal juta, ka nav pietiekami daudz vietas, tāpēc vairākas reizes iedunkāja mani ar elkoni. Tas nebija sāpīgi, bet pietiekami nepatīkami.
Tante nesagaidīja nekādu reakciju no manis, tāpēc nolēma pārslēgties uz jauno grūtnieci, kas sēdēja mums blakus.
“Kas tie par cilvēkiem? Vai tavi vecāki tevi vispār audzināja? Kā var nedot vietu vecam cilvēkam?”
Pretī grūtniecei sēdēja veca sieviete, kuru aizkaitināja tantes vārdi. Viņa nolēma aizstāvēt stāvoklī esošo jaunieti:
“Kā jums nav kauna, atradusies nespējniece. Vai jūs neredzat, ka sieviete drīz dzemdēs?”
Taču sirmgalves vārdi sievieti tikai provocēja:
“Nu un tad? Mēs visas to esam piedzīvojušas un visas izdzīvojām. Iepriekš sievietes dzemdēja uz lauka, pēc tam atkal ķērās pie darba un nekas briesmīgs nenotika”.
Arī večiņa nepadevās:
“Ja jūs madāmas kundze dzemdējāt laukā, tad varēsiet izturēt pastāvot dažas pieturas! Pat ar smagām somām!”
Uz šo vecenītes teikto agresīvā tante nerada, ko atbildēt, tāpēc apklusa un pagriezās pret logu.
Pārējais ceļojums pagāja klusumā.