Diskusijas par Latvijas iedzīvotāju otrā līmeņa pensiju uzkrājumiem pēdējā laikā ir kļuvušas īpaši aktuālas gan politiķu, gan ekonomistu vidū.
Esošais un topošais valdības vadītājs Andris Kulbergs nesen norādīja, ka šobrīd lielākā daļa no mūsu uzkrātās naudas strādā Amerikas Savienoto Valstu, nevis Latvijas ekonomikā.
Šo tēmu plašāk apskatīja arī Latvijas Bankas rīkotajā tautsaimniecības konferencē, kur izskanēja Eiropas Savienības amatpersonu skatījums. Vienlaikus ar jautājumu par to, kur nauda tiek ieguldīta, arvien skaļāk izskan vēl kāda būtiska problēma — cik daudz par šiem uzkrājumiem reāli varēs nopirkt, kad pienāks pensijas vecums.
Latvijas pensiju miljardi strādā aiz okeāna
Eiropas Savienības komisāre finanšu pakalpojumu jautājumos Marija Luīza Albukērke konferencē apstiprināja, ka lielākā daļa no otrā līmeņa pensiju fondos uzkrātajiem miljardiem eiro ir ieguldīti ASV uzņēmumu akcijās.
Runājot tieši par Latviju, aiz okeāna ir aizplūduši nedaudz vairāk nekā desmit miljardi eiro.
Ja saskaita kopā visus Eiropas pensiju fondu, apdrošināšanas un citu finanšu instrumentu ieguldījumus ASV, tad runa vairs nav par miljardiem, bet gan par veseliem triljoniem eiro. Eiropas politiķi un finanšu iestādes labprāt vēlētos vismaz daļu no šīs naudas atgriezt pašu kontinenta ekonomikā.
Tomēr konferences diskusijas parādīja, ka praktiski panākt šādu kapitāla atgriešanos nebūs viegli.
Pārtikas grozs 25 gados kļuvis gandrīz četras reizes dārgāks
Latvijā pensiju otrā līmeņa sistēma darbojas jau 25 gadus — kopš 2001. gada 1. jūlija. Lai saprastu, kā pa šo laiku ir mainījusies naudas reālā vērtība, var salīdzināt ikdienas pārtikas preču cenas 2001. gada novembrī un 2026. gada novembrī.
Toreiz, 2001. gadā, cenas veikalos vēl tika rēķinātas latos un santīmos. Pārrēķinot toreizējās lielveikala “Nelda” cenas uz eiro, redzams milzīgs lēciens. Piemēram, litrs “Limbažu” piena 2001. gadā maksāja 25 santīmus jeb aptuveni 36 centus, bet 2026. gadā tie ir jau 1,09 eiro.
“Rasa” kefīra cena pieaugusi no 28 santīmiem (40 centiem) līdz 1,25 eiro, bet ierastais šokolādes sieriņš “Kārums” kļuvis dārgāks no 13 santīmiem (19 centiem) līdz 39 centiem.
Vēl iespaidīgāks kāpums redzams maizes un dzērienu cenās. Formas maize, kas pirms 25 gadiem maksāja tikai 9 santīmus (13 centus), tagad maksā 1,43 eiro, savukārt baltmaize no 9 santīmiem (13 centiem) sadārdzinājusies līdz 1,29 eiro.
Desmit olu cena cēlusies no 52 santīmiem (74 centiem) līdz 2,03 eiro, bet “Cido” tomātu sula — no 39 santīmiem (56 centiem) līdz 1,99 eiro.
Arī augļi un dārzeņi nav palikuši malā: sarkanie āboli sadārdzinājušies no 18 santīmiem (27 centiem) uz 89 centiem, svaigie kāposti — no 6 santīmiem (9 centiem) uz 69 centiem, burkāni un sīpoli — no 11 santīmiem (16 centiem) uz 69 centiem, bet kartupeļi — no 13 santīmiem (18 centiem) uz 59 centiem kilogramā.
Saskaitot visu šo pamatproduktu grozu kopā, 2001. gadā par to bija jāmaksā 3,37 eiro, bet 2026. gada novembrī jau 13,02 eiro. Tas nozīmē, ka pārtikas cenas 25 gadu laikā ir pieaugušas 3,86 reizes jeb gandrīz četrkārt.
Vai fondu peļņa spēj panākt inflāciju
Pensiju fondu pārvaldītāji bieži uzsver, ka tieši ilgtermiņa ieguldījumi finanšu tirgos ir labākais veids, kā pasargāt naudu no inflācijas. Saskaņā ar Latvijas Bankas aprēķiniem, ja 2001. gadā pensiju fondā būtu ieguldīti tie paši 3,37 eiro, tad 2026. gada 11. novembrī šī summa būtu pieaugusi līdz 9,53 eiro.
Salīdzinot abus skaitļus, aina kļūst ļoti skaidra. Lai gan ieguldītā nauda ir gandrīz trīskāršojusies, pārtikas cenas tajā pašā laikā ir cēlušās gandrīz četras reizes. Tas parāda, ka pat labākajā gadījumā uzkrājumu pieaugums pilnībā nenosedz dzīves dārdzības kāpumu, un daļa no naudas pirktspējas tik un tā zūd.
Turklāt šie aprēķini balstās uz pašreizējo akciju tirgus vērtību. Ja pasaules biržās pēkšņi sāktos liels kritums vai Eiropa mēģinātu strauji izņemt savus triljonus no ASV tirgus, akciju cenas varētu kristies, un reālā summa cilvēku kontos saruktu vēl vairāk.
Kāpēc rezultāts ir tik atkarīgs no izvēlētā plāna
Šeit slēpjas vēl viena svarīga nianse. Pieaugums no 3,37 eiro līdz 9,53 eiro ir labākais iespējamais scenārijs, ko uzrādījis “C Aktīvais plāns” — līderis starp tiem 11 plāniem, kuri darbojas vairāk nekā 20 gadus. Taču šajā konkrētajā plānā naudu krāj tikai 93 678 cilvēki no vairāk nekā 1,3 miljoniem otrā līmeņa dalībnieku.
Pārējie iedzīvotāji ir sadalījušies pa citiem plāniem, kuros atdeve bijusi zemāka — no sākotnējiem 3,37 eiro tajos izauguši astoņi, septiņi vai pat tikai pieci eiro.
Tā kā finanšu tirgos pagātnes peļņa negarantē tādus pašus panākumus nākotnē, plāna izvēle savā ziņā atgādina minēšanu. Ja, piemēram, nākotnē plīstu mākslīgā intelekta uzņēmumu akciju burbulis, tieši aktīvākie plāni varētu ciest visvairāk.
Ja kapitāla pieaugums turpinās atpalikt no inflācijas arī turpmākajos 30 vai 40 darba gados, liela daļa senioru nākotnē vienalga būs atkarīgi no valsts pamata atbalsta.
Kas nosaka pensiju plāna izvēli un cik bieži cilvēki tam pievērš uzmanību
Praksē lielākā daļa strādājošo savam otrā līmeņa pensiju plānam ikdienā pievērš ļoti maz uzmanības. Nereti cilvēki paliek tajā pašā plānā, kurā tika automātiski iedalīti, sākot savas pirmās darba gaitas, un gadiem ilgi nepārbauda ne tā ienesīgumu, ne pārvaldīšanas komisijas maksas.
Finanšu pratības pētījumi rāda, ka interese par uzkrājumiem parasti parādās tikai tad, kad līdz pensijas vecumam palikuši vien daži gadi. Taču tieši šajā posmā krasas izmaiņas vairs nespēj dot tik lielu efektu kā darba mūža sākumā, savukārt nepiemērots risks īsi pirms pensijas var radīt nepatīkamus pārsteigumus brīdī, kad tirgos valda svārstības.
Tāpēc diskusijas par to, kur un kā tiek ieguldīti pensiju miljardi, tiešā veidā skar ikvienu strādājošo, kurš katru mēnesi daļu no savas algas novirza nākotnes uzkrājumam.

Dzīvesstila vērotājs un zvaigžņu ceļvedis. Meklēju iedvesmu horoskopos, pārbaudu labākās receptes un dalos ar noderīgiem knifiņiem ikdienai. Mana misija — lai ikvienam šeit atrastos savs īpašais stūrītis mieram un jaunām idejām.