Mīlestība vienā elpas vilcienā

DSC06336

Izsenis dzīvoja kāda jauka, pavisam nedaudz sevī noslēgta būtne. No viņas jau pa gabalu staroja sirsnība un pozitīvi lādēta enerģija. Žilbinošais smaids rotāja viņas seju turpat vai ik dienas. Viņa staroja un apžilbināja nevienu vien skatienu. Viņa, tāpat kā visi citi loģiski domājošie, alka pēc nemirstīgas laimes, taču liktenis viņai to atteicās dot. Lai kā viņa centos, mūždien visi centieni atdūrās kā pret mūra sienu. Taču viņas sirsnībai nebija robežas un tā nenoplaka. Apbruņojusies ar milzu pacietību, viņa soļoja pa dzīves takām un ņēma no tās visu, ko tā deva. Dažkārt, pie sevis vientulībā, viņa aizdomājās par dzīves piespēlētajām skumjām un acīmredzamo netaisnību. Dienu no dienas viņa kļuva aizvien spēcīgāka un viņas raksturu nespēja izmainīt nekādas likstas. Kā paša dieva izvēlēta, viņa atteicās padoties šim sliktajam laikam un tā ietekmei uz jebkuru garā nedaudz novājinātu būtni. Viņa nekad neslēpa nedz savas bailes, nedz arī vājuma mirkļus, kā rezultātā nereti nepacietībā plosījās un skumjās neprata sevī rast īsto pārliecību par pareizo dzīves izvēli. Viņas maigais augums pieglaudās pasaulei kā viegla pieneņu pūka. Jā, šo zemeslodi apdzīvoja neskaitāmi daudz skaistu meiteņu, taču šī apburošā būtne nelīdzinājās nevienai no tām. Viņas pārsteidzošais skaistums piekļāvās katram acu pārim, kurš to uzlūkoja. Šī būtne pārspēja it visu, ko mūžsenā pasaule tika piedāvājusi jau miljoniem gadu ilgstošā periodā…

Pavisam nesenā pagātnē, kādā no kalendārajām dienām viņa bija uzsākusi sarunu ar kādu visai dīvainu personību un šīs sarunas rezultātā abi bija nonākuši pie visnotaļ loģiska secinājuma – ir atkal jāsatiekas. Ar to arī aizsākās kaut kas jauns un daudzsološs, lai gan vēl todien šis dīvainis turp devās gluži bez iemesla, ja tā maz mēdz gadīties un, teikšu godīgi, necerēja pat uz turpinājumu šai laimei, kura nu jau bija uzplaukusi starp nezāļu pārpilnas ikdienas. No vēstures liecībām ir zināms, ka šī persona bija viņas ilggadējais pielūdzējs, kurš senāk visai kautri, pavisam klusi, bija vērojis viņu un iekārojis kā ziedi kāro pēc saules, kā dzīvā radība kāro pēc šī zieda.

Dienām ritot, viņa sajūsma tikai auga un lēnām pārtapa par debesskrāpim līdzīgu celtni, kas dažkārt aizsedza skatu uz ārpasauli. Aiz visa tā viņš, protams, pamanīja, ka šī krāšņā būtne arī viņu uzlūkoja kā kaut ko pārcilvēcisku, tomēr neticēja savai iekšējai pārliecībai. Neskatoties uz to, abu starpā valdīja nenovērtējams miers un pat daži līdzcilvēki, kuriem bija tā laime zināt šos pasaku varoņus, šajā tikko savītajā kopumā saskatīja prātam neaptveramu saderību un nepārraujamu saikni. Pēkšņi viņa pirkstu gali bija pārlieku raupji, lai skartu ko tik pārsteidzoši maigu. Sekojošā nakts viņus aizveda citās galaktikās, kurās viņa acis neaizvērās. Nenovērsušās ne uz mirkli, tās uzlūkoja savā klēpī guļošo daiļavu. Laiks bija apstājies un pulkstenis vairs neskaitīja ne stundas, ne minūtes un pat ne viegli garām paslīdošās sekundes. Istabas logos atspīdēja blāvā gaisma un automašīnas izvēlējās apkārtceļus, lai netraucētu šo jauniegūto mieru un sajūsmu, kādā abi mīlnieki bija sasaistīti. Pat vējš slēpās aiz citu māju sienām un neuzdrošinājās paskriet garām abu laimes brīdim. Dusošā skaistule gulēja kā pati Sniegbaltīte stikla zārkā, bet viņas princis savas lūpas baidījās tai tuvināt. Skūpsts uz pieres, jā. Skūpsts uz atkailinātās kakla līnijas un aizvērtā acs plakstiņa, uz gaišās matu cirtas, kuru viņš nemanāmi aizlika aiz viņas auss, uz plaukstas, kura dusēja uz viegli trīcošās sirds, uz pleca, pat uz aukstā degungala, bet lūpas viņš neaiztika, kaut gan uz brīdi tām bija necerēti tuvu. Vēl mirkli viņš baidījās par šī savādā momenta izbeigšanu, kurā abi atradās. Bezspēcīgi viņš lūkoja izlauzt uz āru to sajūsmu, kādu izjuta pret šo simpātisko būtni. Un tad, tā pavisam viegli un zaglīgi, viņš noskūpstīja viņu uz lūpām, bet zibenīgi atrāvās no tām, pirms Sniegbaltītes acis atveras…

Prāts nerimās un ieciklējās uz šo skaistumu, uz laimi būt tur, kur tas ir. Caur apslēptām idejām viņš tika izbaudīt šīs neparastās lūpas, taču rādījās, ka šis mirklis tikai viņa paša atmiņā bija atstājis nenodzēšamu zīmogu. Vēl ilgi pēc tam šis dīvainis netika atguvies no zaudētā prāta un ik dienu cerēja, ka tas nebija tikai sapnis, kuram bija lemts izplēnēt gaisā un pazust starp visiem citiem sapņiem par mūžīgu mīlestību. Neatlaidīgi, tomēr visai piesardzīgi, viņš staigāja pa šo tikko iestaigāto taciņu un gaidīja sprādziena brīdi, kurā abi viens otram atklātos, lai tas taptu par leduspuķēm līdzīgu brīnumu. Un var jau būt, ka šobrīd tas neskanētu pārlieku ticami, ja teiktu, ka viņam jau no paša sākuma prātā pret šo simpātisko būtni bija nopietni nolūki. Laikam ejot, viņš aizvien vairāk bija domājis tieši par viņu kā par savu liktenīgo sievieti, taču pamanījās to noslēpt.

Ja vien viņu prāti būtu dzidri kā avota ūdens, viņi jau no sākta gala būtu spējuši saprasties un tapt par mākslas darbu, kādu pasaule vēl nav piedzīvojusi. Taču skarbā realitāte darīja savu un kaut kas tajā visā nogāja greizi. Abi aizvien skatījās viens otrā ar to pašu sajūsmu un smaidu, kādu nevarēja nopirkt par nekādu naudu, tomēr ietērpt to pareizajos vārdos viņi nebija spējuši. Kāds uz šī garā ceļa paklupa, kāds centās palikt nopakaļ, taču laime bija tikai rokas stiepiena attālumā. Gaismu aizsedza tumsa, prātu nocietināja pārliecības trūkums un starp noklusēto mīlestību izauga nezāļu pļava. Lai kā tā tiktu ravēta, mūždien kaut kas palika nopakaļ un izauga par daudz spēcīgāku nezāļu briesmoni. Neciešamas kļuva paša domas, kas starp neapzinātu neskaidrību bija grāmatu plauktos noputējušas. Cietokšņa durvis palika aizslēgtas, lai gan uz nākotni abi skatījās ar vienādu mērķi. Kā pēdējais brīvprātīgais karavīrs viņš bija devies elles liesmām apņemtā kaujā un kādu dienu cerēja no šī neprāta atgriezties sveiks un vesels, lai savas izredzētās priekšā mestos ceļos, lūgtu žēlastību par klusumu un ciešanām, ko tas viņai bija sagādājis, un skaļā balsī, no visas savas plašās sirds, tā, ka visa pasaule to dzird, teiktu, ka mīlestība ir tā, kas viņus darīs laimīgus un cels augstāk par visiem pārējiem, ka mīlestība viņus vedīs pāri karalaukiem un ļaus laimi smelt no katra kopā pavadītā mirkļa.

0 Comments
Click on a tab to select how you'd like to leave your comment

Leave a reply

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

*

2017

Log in with your credentials

Forgot your details?